Piemineklis ‘’Latvijas stāvstrops brīvībai”

Valtera Nollendorfa uzruna

                                                                                                     

KRITUŠAJIEM UN DZĪVAJIEM:

Latvijas stāvstropu brīvībai atklajot

Valters Nollendorfs
Lestenes brāļu kapi.
2025. gada 8. maijs.

Šodien pirms 80 gadiem beidzās Otrā pasaules kara  kauju auka Eiropā. Bija atnācis miers, un Rietumeiropas tautas gavilēja. Sievas gaidīja mājā savus karotājus. Dzima jaunas paaudzes un tautas plauka.

 

Šodien pirms 80 gadiem arī Latvijā klusēja ieroči, bet miers bija tikai tūkstošiem kritušo latviešu karavīru zināmos un nezināmos kapos. Sievas velti gaidīja mājās savus karavīrus. Pār Latvijas zemi nolaidās sērauts, un sākās ilgi pakļautības un pretestības gadi.

 

Noliecu galvu šajā 1944. gada Ziemassvētku kauju vietā Lestenē pie Mātes Latvijas kājām guldītajiem latviešu karavīriem.

Noliecu galvu latviešu karavīriem, kuru daudzās kapu vietas ir apkoptas, kuru vārdi zināmi un kuru gods, cieņa un piemiņa saglabāta paaudžu paaudzēs.

 

Noliecu galvu daudziem nezināmiem latviešu karavīriem, kas kuri guļ nekoptos kapos, ceļmalēs, laukmalēs, mežmalēs un citās nezināmās vietās Latvijā un svešās zemēs, par kuru kauliem un piemiņu gādā vien zeme, kurai tie uzticēti.

Noliecu galvu par latviešu karavīriem, kam bija jākaro svešos karapulkos un kuri sirdī palika uzticīgi Latvijas tautai un valstij.

Noliecu galvu par latviešu karavīriem, kuri ieročiem rokās apliecināja savu uzticību Latvijas valstij un vēl ilgi pēc kara mežos un purvos cīnījās par Latvijas brīvību.

 

Šī bija brīvās, neatkarīgās Latvijas valsts pirmā paaudze, kuras tēvi valsti izkaroja bet kam savas Latvijas  armijas rindās nebija dots to aizsargā, kam bija jākaro un jākrīt divu Latvijai naidīgu armiju rindās. Kā Lestenes Ziemassvētku kaujās – citam pret citu. Tā bija viņu un mūsu tautas lielākā traģēdija Otraajā pasaules krā.

 

Piemineklis, ko šodien atklājam un iesvētām karavīru dvēseļu pulcēšanas vietā Lestenes memoriālā ir veltīts šīs pirmās Latvijas paaudzes karavīru piemiņai un  atgādinājumam, cik svarīga valstij ir sava armija, cik armijai – sava valsts.  Cik svarīgi karavīriem karot savas armijas rindās. Un cik svarōgi – nekarot citam pret citu.

 

Šis nebija Latvijas karš. Šis bija divu svešu un Latvijai naidīgu valstu karš par varu Eiropā un pasaulē, kurā Latvija varēja tikai zaudēt.

Svešajā karā un sešu armiju okupācijā Latvijas zaudējums bija milzīgs. Tā atstātais ukšums apsūdz un kliedz un atbalsojas vēl šodien.

Kliedz sievu tukšie klēpji un kritušo nedzimušās  dzimtas.

Kliedz svešo kara pulku un okupamtu pūļu izbradātā, izdangātā, izpostītā zeme.

Kliedz deportēto un Gulagāa ieslodzīto kapi Sibīrijā, kliedz holokausta kapi mūsu pašu zemē.

Kliedz pazemotā, izmocītā, visos vējos izkaisītā, svešo varu izmantotā un pret sevi sanaidotā tauta.

Kliedz zeme bez tautas, tauta bez zemes.   Bet sveši krievu pūļi pali gāžas tukšumā kā apsolītā zemē, un krievu balsis šļakst kā ūdenskritums neapklusināms.

Kliedz un apsūdz: Komunistiskās Padomju Savienības un Nacistiskās Vācijas noziegumiem pret Latvijas valsti tautu un zemi nav noilguma. Vācija par saviem ir maksājusi un maksā. Krievijai parādi vēl krājas un krāja un krājas.

 

Šodien pirms 80 gadiem it kā beidzās, bet nebeidzās 2.  pasaules karš Eiropā.

Šaipus dzelzs priekškaram no Baltijas jūras līdz Melnajai jūrai tas turpinājās vēl desmit gadus un vairāk. Tas bija Igaunijas, Latvijas, Lietuvas, Polijas un Ukrainas nacionālo partizānu karš par brīvību savām tautām un valstīm.

Viņpus dzelzs priekškaram par to zināja un vēl arvien zina gandrīz nemaz. Jau skaļāk skanēja apspiedēju viltus stāsti par nacistu izmantotajām tautām kā nacistiskās Vācijas kolaborantiem un pavēļu izpildītājiem. Upuri šais melīgajos stāstos bija kļuvuši par nodarītājiem; viņu alkas pēc brīvības – par nacismu.

Sabruka Padomju impērija. Tautas atguva brīvību, valstis – neatkarību.  Bet pamodās vecā Krievijas impērija, un karš nebūt nebija beidzies. Tas ilgi gruzdēja zemdegā, tad izlauzās un atsāka degt ar augošu liesmu .

 

Nu jau trešo gadu Ukrainā šis karš deg kā ugunsgrēks. Tas ir atklāts necivēcīgs genocīda karš pret Ukrainas tautu un valsti. Bet tas ir arī karš pret Eiropu. Karš pret cilvēci. Pret cilvēcību. Un Krievijas noziegumu parāds tikai aug un aug.

 

Jau trešo gadu Ukrainas karavīri savas armijas rindās cīnās pret vareno Krieviju un pasaulei pierāda, cik spēcīga var būt armija, ja tā cīnās par savu zemi, tautu un valsti. Cīnās par tautas tiesībām būt brīvai savā zemē un pašai savus savs likumus, savu likteni lemt.

 

Piemineklis, ko šodien atklājam un iesvētām Lestenē, ir daļa šī nepabeigtā kara par brīvību cilvēkiem, tautām un valstīm. Daļa no nepabeigtā kara par taisnību un cilvēcību.  Tam ir savs stāsts, kas sākās 2014. gadā.

Tovasar Latvijas Okupācijas muzeja dokumentālisti Andreja Feldmaņa vadībā ieradās Zedelgemas pilsētā Beļģijas provincē Flandrijā, lai rastu iespēju dokumentēt  kara gūstekņu nometnes vietu, kas atradās pilsētas nomalē un ko bija atstājusi Beļģijas atmija.

1945./46. gada ziemā ļoti smagos apstākļos nometnē bija ieslodzīti vairāki desmittūkstoši vāca karagūstekņu.  Atsevišķā nodaļā divos dzeloņstiepļu "būros" mita  arī 11 700 latviešu leģionāru. Viņu vidū bija pulkvedis Vilis Janums, kurš ar saviem dēliem kara beigās atteicās no nacistu uzspiestā zvēresta un kā tikai Latvijai pakļāvīga militāra vienība  devās  sevi nodot Rietumu sabiedroto rokās.

Muzeja ļaudis bija pārsteigti, satiekot Zedelgemas vēsturnieku Polu Denīsu un viņu kolēģus, kas jau pilnīgi neatkarīgi bija izpētījuši un izveidojuši izstādi par latviešu leģionāriem un viņu likteni. Pōla Denīsa vāktajā krājumā bija agrāk neredzēti materiāli. Viņam un kolēģiem bija skaidrs:  latviešu leģionāri nebija vācieši, nebija SSieši, nebija kara noziedznieki un nebija karojuši pret Rietumu armijām, bet kara beigās devušies padoties angļiem un amerikāņiem. Tie bija neatkarīgās Latvijas pilsoņi un patrioti, kas nometnē bija cēluši Brīvības pieminekļa maketu, svinējuši 18. novembri, dibinājuši Daugavas Vanagu organizāciju.

Pōla Denīsa neatkarīgi veidotais vēstures stāsts atbilda latviešu vēsturnieku pētījumiem. Par to viņam 2018. gada 18. novembrī prezidents Egils Levits pasniedza Latvijas Atzinības krustu.

Kad nākamajā gadā bija gatava Muzeja veidotā dokumentālā filma, Zedelgemas pilsēta nolēma nosaukt nelielu laukumu jaunbūves rajonā par Brivibaplein, Brīvības laukums, un vērsās pie Latvijas Okupācijas muzeja ar aicinājumu kopīgi veidot piemērotu piemiņas zīmi, kas simbolizētu brīvību kā universālu vērtību, kā saiti starp Latvijas un Flandrijas tautām, kas skaidrotu laukuma nosaukumu, pieminētu latviešu karavīrus Zedelgemas nometnē, un viņu alkas pēc brīvības sev un savai tautai.   

Muzejs piedāvājumu pieņēma, rīkoja mākslinieku konkursu, kurā ar vienbalsīgu Muzeja un Zedelgemas žūrijas lēmumu par uzvarētāju atzina tēlnieka Kristapa Gulbja pieminekli Latvijas stāvstrops brīvībai.

 

Pieminekli Zedelgemā atklaja 2018. gada 24. septembrī. Latvijas bites nu ganījās Flandrijas sarkano magoņu laukos. Sarkanās magones bija un vēl tagad ir 1. pasaules karā Flandrijas laukos kritušo piemiņas zīme. Latvijas stāvstrops brīvībai bija pirmais un līdz šim arī vienīgas publiskais piemineklis latviešu karavīriem, kam bija jācīnās Vācijas pusē  2. pasaules karā.

 

Taču karš, kurā Latvija nevarēja uzvarēt, vēl nebija beidzies. Nacistiskās Vācijas pusē ar Hitlera pavēli "brīvprātīgi" iesaukto latviešu karavīru gods un cieņa krita par upuri melīgajiem stāstiem par viņu nacismu un kara noziegumiem. Tie sasniedza arī Zedelgemu.

 

Krievijas ideologu un kreisi noskaņotu Neļģijas organizāciju un vēsturnieku protesta dēļ  Zedelgemas pilsētas vadiība 2021. gadā vienpusīgi noņēma skaidrojošo plāksni, laukumu pārdēvēja. 2022. gadā novāca bišu arī stropu ar visām bitītēm. Nelīdzēja Latvijas vēstnieku protesti. Latvijas vēsturniekus diskusijā par pieminekli neaicināja.

2022. gdā Ukrinā iebruka Krievijas armija. Zedelgemā tā arī nesaprata, kāds Krievijas iebrukumam sakars ar pieminekli latviešu karavīriem pirms 80 gadiem un kāds tam varētu būt sakars ar viņiem pašiem. Pōla Denīsa atklājumos ir Sarkanās Armijas Rietumeiropas karte krievu valodā. Ari pati Zedelgema. Zedelgema krievu kara kartē? Vai arī vēl tagad Krievijas ģenerāļu somās ir kara kartes ar Rietumeiropu krievu valodā?

Esam pateicīgi flāmu draugiem, kas palīdzēja sarunās ar Zedelgemas vadību Latvijas stāvstropu brīvībai atbrīvot no gūsta kādā noliktavā un pārvest uz Latviju, lai tas turpinātu vēstīt par latviešu karavīru un Latvijas likteni 2. pasaules karā.

 

Šodien to ar visām bitēm iesvētām zem Lestenes  memoriāla liepām un nododam tā jaunā saimnieka, Tukuma novada, gādībā.  Zinām ka tas te ir pareizā vietā un pareizās rokas.

Un zinām, ka ar Latviešu karavīru biedrības "Lestene" gādību tā stāsts un tā simboliskā nozīme kļūs par daļu vēl grūti topošā Latvijas vēstures stāsta – kā liecība, kā piemiņa, kā atgādinājums, kā brīdinājums un kā solījums.

Nekad vairs Latvijas tautai nezaudēt savu valsti un valstij nezaudēt savu armiju.

Nekad vairs svešu armijām zābakiem nemīdīt Latvijas zemi un pazemot Latvijas tautu.

Nekad vairs neļaut svešām varām skaldīt, šķelt un pazemot Latvijas tautu.

Nekad vairs neļaut svešos kara pulkos karot tēvam pret dēlu, brālim pret brāli.

Nekad vairs  nevienam neļaut apšaubīt un aptraipīt latviešu kareivju cieņu un godu.

Nekad vairs neļaut svešiem naida stāstiem viltot mūsu vēsturi, bet ar pārliecību pašiem stāstīt savu patieso un taisno Latvijas stāstu.

Nekad vairs ienaidniekam neatdot valsti, ko pirms 35 gadiem tauta atkaroja ar dziesmu spēku un ko tagad Latvijas armija sargā ar savu ieroču spēku.

 

Laiks atpakaļ netek. Kritušie kapos klusē. Kritušo vietā jārunā mums. Mēs nedrīkstam klusēt. Mums jāliecina un jāapliecina: Latvija ir mūsu zeme. Latvija ir mūsu valsts.  Latvija ir mūsu mājas. Latvieši ir visur, bet lai kur un cik tālu mūs aiznesusi aizgājušā laika straume – Latvija ir mūsu mājas. Tikai Latvijā mēs esam kopā mājās.

 

Mīlēsim Latviju.

Sargāsim Latviju.

Kalposim Latvijai.

Lūgsim, lai Dievs

Mums dod svētību

ziedēt, dziedāt

un laimē diet

mūs' Latvijā.