2024. gadu Lestenē vainago Valsts prezidenta vizīte

Fotoreportāžu skatieties FotogalerijĀ

No 1944. gada oktobra līdz 1945. gada aprīlim - Otrā pasaules kara beigu posmā, kad vācu karaspēks bija bloķēts Kurzemē, notika sešas Kurzemes lielkaujas - vislielākās un visasiņainākās kaujas Latvijas vēsturē.

Kurzemes lielkaujās abās pusēs piedalījās latviešu karavīri, jo nacistiskā Vācija un Padomju Savienība - abas, pārkāpjot Hāgas starptautisko konvenciju, nelikumīgi mobilizēja latviešu puišus un vīrus. Turklāt trešajā lielkaujā pie Džūkstes un Lestenes 19. divīzijas un 130. latviešu strēlnieku korpusa latviešu karavīri karoja brālis pret brāli ar smagiem upuriem abās karojošajās pusēs.

Pieminot karā kritušos, kas karoja abu okupācijas varu pusē, sarīkojuma dalībnieki pulcējās pie Brāļu kapu galvenajiem vārtiem un devās nolikt ziedus pie memoriāla centrālā tēla - Mātes Latvijas. Gājienu iesāka Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs un kapelāns vecākais zemessargs Mārtiņš Burke-Burkevics.

Uzrunājot klātesošos preses pārstāvjus, E. Rinkēvičs uzsvēra - Mēs atzīmējam 80 gadus kopš asiņainajām Kurzemes kaujām. Esam šeit, lai godinātu tos, kas tajās krita. Mēs netaisām šeit politiku, mēs vienkārši atceramies savas vēstures visnotaļ traģiskās lappuses.

Valsts prezidents apskatīja nesen uzstādīto pulkveža Viļa Januma pieminekli, kā arī izmantoja iespēju iepazīties ar piemiņas parku, kas izveidots līdzās Brāļu kapiem un veltīts 1944./1945. gadā karā izpostītajām Lestenes pagasta mājvietām. Par katru no šīm 50 saimniecībām simboliski atgādina sašķelts laukakmens un plāksne ar mājas nosaukumu, kā arī stāsts par tās iemītnieku likteni. Tepat iestādīti arī 30 ozoli Latviešu leģiona 15. divīzijas un 19. divīzijas cīnītāju piemiņai.

Tāpat E. Rinkēvičs izstaigāja topošo Kurzemes kauju muzeju, kur būvfirmas SIA “Amatnieks” būvdarbu vadītājs Roberts Auseklis prezidentam, Tukuma novada pašvaldības izpilddirektoram Ivaram Liepiņam un Latviešu karavīru piemiņas biedrības “Lestene” valdes locekļiem izrādīja jaunā muzeja telpas, pastāstot arī par būvniecības gaitu un iepazīstinot ar gatavā muzeja plānoto iekārtojumu.

Lai pieminētu kritušos, Lestenes ev. lut. baznīcā notika īpašs dievkalpojums. Visus sagaidīja  Lestenes draudzes mācītājs Jānis Saulīte, kā arī Irlavas un Lestenes pagasta pārvaldes vadītājs Vilnis Janševskis.

Kapelāns vecākais zemessargs Mārtiņš Burke-Burkevics savā uzrunā atgādināja par cīņām un upuriem Ukrainā. Lestenes draudzes mācītājs Jānis Saulīte sprediķī runāja par Latvijas tautas šodienas vislielāko izaicinājumu - zemo dzimstību.

Savukārt Latviešu karavīru piemiņas biedrības “Lestene” valdes priekšsēdētājs Aivars Sinka uzsvēra: “Vairāk nekā 25 000 latviešu zēni, svešu varu prettiesiski iesaukti, bija lemti iziet cauri ellei. Šī bija Latvijas Getisburga. Diemžēl citu valstu iespaidā esam bijuši spiesti klusēt par mūsu upuriem, kā arī varoņiem.” Un, lai klātesošie varētu iztēloties tā laika šausminošo upuru skaitu, A. Sinka citēja Rolanda Kovtuņenko grāmatu “Neatzītie karavīri”, kur ievainotais kaprālis Kārlis Atgāzis stāsta par vienu nakti Lestenes baznīcā:

“…mani iesēdināja un aizveda uz Lestenes baznīcu, kur atradās ievainoto savākšanas punkts. Baznīcas lielā telpa bija pārpildīta ar ievainotajiem. Naktī pamodies, ieraudzīju, ka sanitāri sveču gaismā apstaigā un pārbauda ievainotos, vai nav kāda vajadzība un vai kāds nav aizgājis viņā saulē. Tāds arī atradās un tūdaļ tika ar nestuvēm iznests no baznīcas. Tikai

tagad - sveču gaismā ievēroju, ka ievainotie guļ ne tikai uz soliem, bet arī uz grīdas zem soliem un blakus arī galvenajā ejā. Apstaigāja arī ārsts un māsas, sniedzot palīdzību ievainotiem. Tā murgaini, naktī pamostoties, sagaidīju rīta stundu…”

Dievkalpojumā skanēja arī mūzika un dziesmas, piedaloties Zaļenieku kultūras nama sieviešu korim “Zaļuguns” Guntras Minkevicas vadībā.

Pēc dievkalpojuma, Valsts prezidentam dodoties prom, Lestenes Brāļu kapu pārraudze Gita Bulaha kopā ar Irlavas un Lestenes pagasta pārvaldes vadītāju Vilni Janševski viņam uzdāvināja piemiņas dāvanu.

Atceres sarīkojuma dalībnieku vidū bija arī: LR aizsardzības ministrs Andris Sprūds; NBS Apvienotā štāba priekšnieks brigādes ģenerālis Georgs Kerlins; Latviešu karavīru piemiņas biedrības “Lestene” valdes loceklis majors Jānis Slaidiņš; NBS komandieris (1999-2003, 2010-2017) un biedrības “Lestene” valdes loceklis atvaļinātais ģenerālleitnants Raimonds Graube, NBS komandieris (2003-2006) un biedrības “Lestene” valdes loceklis atvaļinātais viceadmirālis Gaidis Andris Zeibots, kā arī Latvijas Nacionālo karavīru biedrības valdes priekšsēdētājs un biedrības “Lestene” valdes loceklis Emīls Gailis, Pasaules Brīvo latviešu apvienības Izpilddirektors Raits Eglītis un daudzi citi, kuriem bija svarīgi pieminēt Kurzemes lielkaujās kritušos karavīrus.

Par Otrā pasaules kara Ziemassvētku kaujām (23.12.1944-10.01.1945)

Ja runā par Ziemassvētku kaujām, tad, iespējams, vispirms prātā nāk Pirmais pasaules karš un cīņas pie Tīreļpurva un Ložmetējkalna 1917. gada sākumā, kur abas latviešu strēlnieku brigādes piedalījās uzbrukumā pret vāciešiem.

Taču leģionāru paaudze labi pazīst arī 1944. gada traģiskās Ziemassvētku kaujas pie Lestenes, kas sākās 23. decembra rītā un turpinājās līdz 10. janvārim. Traģiskas tādēļ, ka pirmo reizi Otrajā pasaules karā sūtīja latviešu vienības vienu pret otru.

Ziemassvētku kaujas, kas bija daļa no 3. Kurzemes lielkaujas, bija vērienīgas. Vēsturnieks Valdis Kuzmins raksta, ka padomju uzbrukuma pirmajā dienā Lestenes virzienā artilērijai sarkano pusē tika atvēlēti 200 000 tūkstoši šāviņu - tas bija frontei, kas bija tikai apmēram 8 km plata. (Artilērijas apšaudes milzumu var saprast, to salīdzinot ar pašreizējo karu Ukrainā, kur tiek izšauti varbūt 30 000 lādiņu dienā apmēram 900 km frontē).

Pie Rumbas stacijas kaujās iesaistīja latviešu 19. grenadieru divīziju un 106. grenadieru pulku Vācijas Bruņoto spēku pusē un frontes otrā pusē - 130. latviešu strēlnieku korpusu ar divām divīzijām. Abu pušu karavīri kauju laikā izcēlās ar varonību.

Kā raksta Kuzmins, uzbrukums apstājās Lestenes baznīcas pakājē. Viņš citē latviešu karavīru, K. Libertu, kurš cīnījās padomju pusē:

“Tad pienāca 1944. gada 31. decembra rīts. Izgājām cauri mežam. Aiz meža pavērās klajums. Tālumā bija redzama balta baznīca. Kā saucās šī baznīca - nezinājām. Pēc kara uzzināju, ka tā bijusi Lestenes baznīca. Tālāk mūs vairs nedzina. Uz lauka starp baznīcu un mežu bija ierakumi, bunkuri, kuros atradās latviešu leģionāri. To, ka pretī mums bija latvieši, mēs redzējām no kritušajiem, kuiem bija Latvijas vairodziņš uz piedurknes. Arī man nācās iet pret savu brāli. Es tad zināju, ka viņš ir pie vāciešiem. Bet viņš nezināja, ka esmu pie krieviem. Tas bija drausmīgi.”

5. janvārī sākās vācu pretuzbrukums, kas ilga sešas dienas (plānotās vienas dienas vietā). Kaut ar to beidzās Ziemassvētku kaujas, uzbrukumi turpinājās visu janvāri un februāri, notika arī jauns padomju karaspēka uzbrukums.
6. Kuzmins raksta, ka 1945. gada martā 19. divīzijas grenadieru pulks tika pārvietots uz Remti, “...kur turpinājās Latvijas traģēdija, kad pretējās frontes pusēs cits pret citu turpināja cīnīties Latvijas iedzīvotāji.”