DVCV piedalās Mozuļu kaujas atceres sarīkojumā – 2024.gada 16. jūlijā

Daugavas Vanagu Centrālās valdes prezidija locekļa, Egona Piķeļa uzruna

Cienījamie draugi patrioti! Augsti godātā Daugavas vanagu Latvijā Rēzeknes nodaļa! Sūtu Jums sveicienus no Daugavas Vanagu Centrālās valdes, kā arī no DV priekšnieka, Aivara Sinkas.

Aivars, diemžēl, šodien nevar būt ar Jums kopā, bet novēla visiem klāt esošiem visu labāko, kopā pieminot latviešu kaŗavīrus, kas krita Otrajā pasaules kaŗā.

Paldies visiem, kas mērojuši tālo ceļu te, pie Krievijas robežas, pie liktenīgās Zilupes, te pie Baltā krusta! Mozuļu kaujas, tepat netālu aiz robežas, ir traģisks piemērs no latviešu kaŗavīru gaitām Otrajā pasaules kaŗa laikā: asiņaina cīņa starp divām tirānijām, kur latviešu spēkiem bija maz teikšana pār savu likteni, izmisīgs mēģinājums atturēt ienaidnieku no Latvijas robežām, pašupurēšanās un tirāniju izdarītie kaŗa noziegumi pret latviešu kaŗavīriem. Bet arī latviešu varonības piemērs. Tādēļ esam šeit lai pieminētu kaŗa vadoni Kārli Aperātu un viņa varonīgo kaujas grupu, kas izjauca veselas padomju armijas plānus un padarīja par iespējamām vēlākām sekmīgām aizsardzības cīņām Vidzemē un Kurzemē.

Sirsnīgs paldies, visiem piemiņas akta rīkotājiem! Ir pareizi, ka pieminām upuŗus un varoņus, kas savu zemīti mīlēja un tai atdeva savu dzīvību.

Daugavas vanagi, sasauksimies!

Mozuļu kaujas – vēsturisks pārskats

Lasot kaujas gaitu, par tām šausmām, ko mūsu kaŗavīri piedzīvoja, skrien šermuļi pār kauliem.

Lielā atkāpšanās bija sākusies 10. jūlijā 1944. gadā. Pēc sešu dienu nepārtrauktām atkāpšanas kaujām, 16. jūlijā, pulkvežleitnanta Kārļa Aperāta kaujas grupa, bez smagiem ieročiem, bet kas iepriekšējā naktī un šajā dienā divas kaujas jau bija uzvarējusi, atradās pavisam netālu no šīs vietas, tikai dažus kilometrus prom, pāri upei, pie Peski ciema. Majors Vilis Hāzners stāsta, kā, atkāpšanās gājiena laikā, kad nāca zalvju lielgabala apšaude, “vīri metās ceļa grāvjos. Bet pulka komandieris (Aperāts), rādīdams visiem priekšzīmi, lielā mierā turpināja iet pa ceļa vidu, it kā viņu netraucētu visapkārt plīstošie šāviņi. Un patiešām visa vienība atkal cēlās un devās līdz komandierim. Tas bija priekšzīmes apliecinājums!”.

Pulks tomēr neturpināja uz Latvijas pusi uz rietumiem, bet pagriezās uz ziemeļiem, lai tiktu uz Mozuļiem, sekojot divīzijas pavēlei, kaut jau zināja, ka ceļā jau bija ienaidnieku vienības. Bija ieteikums atrast citu virzienu, kā ātrāk nokļūtu Latvijā, bet Aperāta atbilde bija vienkārša: “Neizpildot pavēli, varam nodarīt daudz ļauna divīzijas kopējiem kaujas plāniem.”

Un Mozuļos, Aperāta kaujas grupa ieskrēja starp divām Sarkanarmijas divīzijām. Lietojot Hāznera vārdus, “Tādu iznīcināšanas kauju šajā kaŗā nebiju piedzīvojis. Mūs visus sakāva lupatās... Krievu pārspēks bija neaprēķināms, tiem bija desmitiem tanku, veselām baterijām mīnumetēju, prettanku ieroču, un mūsu vājais apbruņojums nebija ne desmito daļu vērts no tā, kas bija krieviem. Bez tam cilvēku ziņā tiem bija desmitkārt vai vēl lielāks pārspēks. Mēs kāvāmies izmisīgi.” No 740 dzīvi palika 60.

Liecinieks Voldemārs Eglītis, varbūt beidzamais joprojām dzīvais kauju pie Mozuļu muižas dalībnieks, aprakstīja Aperāta nāvi Latvijas Avīzē. Aperāts, tika smagi ievainots. Pie viņa blakus atradās dakteris, kapteinis Vilis Strazdiņš un V. Eglītis, kuri atšaudījās līdz brīdim, kad pie tilta piebrauca sarkanarmiešu tanks. “Pulkvedis deva rīkojumu viņu atstāt vienu ar revolveri uz krūtīm un mums doties uz Latvijas robežu. Attālinoties dzirdējām šāvienu, kad pulkvedis Aperāts nošāvās, lai nekristu gūstā.”

Es nevaru Jums galvot, vai Aperāta lēmums turpināt ceļu uz Mozuļiem bija pareizais. Bet viņa kaujas grupas rīcības iznākumu apraksta Hāzners: “Ja 32. pulka upuŗa nebūtu bijis, vācu armijas atkāpšanās manevrs būtu izskatījies pavisam citāds. Krievu ielencēju vienības tad, varbūt, būtu nogriezušas vēl daudzas frontes vienības, kā rezultātā gan Vidzeme, gan arī Kurzeme varēja daudz ātrāk krist krievu rokās. Tādēļ šķiet, ka Aparāta kaujas grupas darbība šoreiz bija notikusi īstajā laikā un vietā un atradusies īstā komandieŗa ziņā.”

Bet te runa ir arī par kaŗa noziegumiem. Sarkanās armijas tanki iebrauca lazaretē un sabrauca vai sašāva ievainotos. No gaisa nākamā dienā lidotāji vēroja kopā sakrautus 300 sašauto karavīru: gūstekņi vai ievainotie. Un protams, iemesls kāpēc Aperāts un viņa kaŗavīri bija vācu formās un vispār šajā cīņā piedalījās, bija, jo nacistu vara viņus iesauca kaŗā, pret Hāgas konvenciju. Citējot Nirnbergā tiesāto kaŗa noziedznieku Gottlobu Bergeru, kas bija atbildīgs par latviešu un citu ārzemju leģionu dibināšanu: “Par katru ārzemnieku, kas krīt, nenāks vācu mātei raudāt”.

Foto: DVCV prezidija loceklis, Egons Piķelis, uzrunā klātesošos.  Foto: Deivids Clarke