Lestenes biedrība piedalijās LAMPA sarunu festivālā

Latviešu karavīrs Otrajā pasaules karā šķeļ vai saliedē Latvijas sabiedrību?

Diskusija sarunu festivālā LAMPA 5. jūlijā Cēsīs. LAMPA šogad notika jau desmito reizi, un tā ir vieta, kur ikviens var piedalīties, lai brīvā gaisotnē uzzinātu un sarunātos par Latvijai, Eiropai un pasaulei būtiskiem jautājumiem.

Otrā pasaules kara nospiedums vēl šodien, 21. gadsimtā, ietekmē lēmumus Latvijā un pasaulē. Jautājums par labajiem un sliktajiem šajā karā joprojām šķeļ sabiedrību, jo daļa latviešu karavīru cīnījās Vācijas okupācijas karaspēkā, bet daļa padomju okupācijas armijā. Un šo karavīru pēcnācējiem ir savi atbalstītāji un noliedzēji. Ideoloģiskais slogs ir klātesošs, ja ne oficiālā valsts līmenī, tad ikdienas dzīvē gan.

Vai latviešu karavīrs Otrajā pasaules karā šķeļ vai saliedē Latvijas sabiedrību? - Meklējot atbildes uz šo sarežģīto, daudzslāņaino jautājumu, Latviešu karavīru piemiņas biedrība “Lestene” 5. jūlijā sarunu festivālā LAMPA Cēsu pils parkā rīkoja diskusiju.

Sarunu vadīja Daugavas Vanagu priekšnieks Aivars Sinka, un tajā piedalījās Latvijas Valsts prezidents (2019-2023) Egils Levits, vēsturnieks Valdis Kuzmins un sociologs Mārtiņš Kaprāns.

Fakti

Ievadā Aivars Sinka iepazīstina ar sausiem, bet reizē šokējošiem faktiem par latviešu karavīriem Otrajā pasaules karā.

Aptuveni 110 000 Latvijas pilsoņu iesauca Vācijas okupācijas karaspēkā un vismaz 70 000 - padomju okupācijas armijā. Abiem bija vienlīdz traģisks liktenis. Mobilizācija okupantu bruņotajos spēkos bija kara noziegums, IV Hāgas konvencijas pārkāpums. Šī kara nozieguma rezultātā Latvijas cilvēkresursu zaudējumi bija milzīgi - abas okupāciju varas mobilizēja gandrīz desmito daļu Latvijas pilsoņu. Aptuveni 70 000 (40%) no viņiem krita kaujās. Ap 37 000 (20%) nosūtīja uz Gulaga nometnēm. Un aptuveni 23 000 (ap 13%) pēc gūsta rietumos vispār neatgriezās Latvijā. Abu pušu karavīri pārstāvēja visas Latvijas tautības un sociālos slāņus.

Latviešu karavīrus abās pusēs iesauca prettiesiski; viņi bija upuri, jo abās pusēs kritušo un ievainoto skaits bija milzīgs. Kad karš beidzās, šo karavīru liktenis krasi atšķīrās, jo atšķirēgs bija arī viņu statuss un tiesības pie dažādām varām un dažādās sabiedrībās.

Lai vienotos par Latvijas nākotni, ir jāvienojas par tās pagātnes izpratni. Nopietns šķērslis sabiedrības integrācijai Latvijā ir vienotas vēstures interpretācijas trūkums. Pēc gandrīz 80 gadiem no šo karavīru likteņstāstiem būtu laiks beidzot gūt mācību un atrast pamatu kopējai sabiedriskai atmiņai!

Vienojošie Jāņi

Valdis Kuzmins komentē divas 1943. gada 23. jūnija fotogrāfijas uz lielā ekrāna - karavīri ar Jāņu vainagiem galvā. Vienā bildē 15. SS Latviešu brīvprātīgo artilērijas pulks, kas Jāņus svin Jelgavā, un otrā - Sarkanās armijas 43. gvardes latviešu strēlnieku divīzija Krievijas vidienē.

Neatkarīgi no formastērpa un tā, kāds autoritārs režīms komandēja vienu vai otru armiju, un kāds bija definētais kara iznākums, šie karavīri uzskatīja par svarīgu svinēt Jāņus. Tas viņus vienoja. Un tas ir labs pamats šodienas diskusijai.

Latviešu ietekme un izvēle Otrajā pasaules karā

Egils Levits vērtē, ka latviešu ietekme reālajā kara iznākumā bija nekāda, nulle. Latvieši Otrajā pasaules karā piedalījās ļoti intensīvi, lielākoties piespiedu kārtā un ar ļoti lieliem zaudējumiem, bet bez jebkāda rezultāta. 

Šie lielie zaudējumi abās pusēs rāda, kā mēs šodien varam mācīties no pagātnes kļūdām un to, kādā veidā mums reāli raudzīties uz pasaules kopējo politisko, militāro, ekonomisko pasaules situāciju - un jāatrod pareizais ceļš, kurp iet.

Iesauktajiem toreiz nebija īstas izvēles. Izvēle bija tikai daļēji brīvprātīgi kolaborēt ar vienu vai otru okupācijas režīmu (turklāt jāatceras, ka kolaborācija ir sekundāra parādība, tā iespējama tikai tad, ja ir okupācija). Un šodien mēs varam izvēlēties, kā  raudzīties uz mūsu vēsturisko atmiņu, kā šo laiku ietvert mūsu kopējā priekšstatā par latviešu vēsturi.

Vēsturiskā atmiņa

Mārtiņš Kaprāns uzsver, ka sociologu vidū ir rezervēta attieksme pret jēdzienu -vēsturiskā atmiņa, jo tā ir savstarpēji izslēdzoša, sevī ietverot divas pilnīgi nesavienojamas lietas - vēsturi, kas pretendē uz nemitīgu pagātnes izvērtēšanu un tiekšanos uz patiesību, un sabiedrības atmiņu, kas ir dabiski tendēta nostiprināt vienu neapšaubāmu, centrējošu patiesību.

Sabiedrības atmiņa nav akmenī iekalta, tā mainās. Katrs politiskais spēks definē savas attiecības ar pagātni. Jāatceras, kā 16. marts Latvijas politiskajā elitē tika vērtēts 90-to gadu vidū un kā to uztvēra 2000-šo gadu sākumā. Un tagad atkal šī uztvere mainās.

Atmiņu režīms, ko iedibina valdošās politiskās partijas kopā ar pilsonisko sabiedrību, demokrātiskā valstī ilgākā laika posmā ir pakļauts pārmaiņām. Tāpēc, runājot par sabiedrisko jeb kolektīvo atmiņu, jāņem vērā spēlētāji, kas šo atmiņu veido.

Pozitīvais mērķis

Valdis Kuzmins akcentē, ka karā jebkurš karavīrs cīnās par savu dzīvību, un jebkuras izdzīvošanas neatņemama sastāvdaļa ir radīt pozītīvu mērķi, kāpēc mēs šeit karojam. Ļoti viegli ir radīt mērķi, pret ko cīnīties - abos pasaules karos bija skaidrs, pret ko cīnījās latviešu karavīrs, taču viņam nebija gluži skaidrs, par ko viņš cīnījās.

Ja nav pozitīvā mērķa, tad karavīrs to pats sev rada. Ja Ādolfs Hitlers būtu uzvarējis Otro pasaules karu, tad Latvijas valsts nebūtu, visticamāk nebūtu arī latviešu. Tomēr 15. SS Latviešu brīvprātīgo artilērijas pulka karavīri cieši ticēja brīvai Latvijai un bija gatavi mirt par šo mērķi.

Karā, ārkārtīga stresa un izdzīvošanas apstākļos, cilvēkiem ir tiesības sev radīt mērķi, par ko cīnīties. Un pēc kara leģionāri jau meklēja citu pozitīvu mērķi.

Egils Levits turpina domu, uzsverot, ka leģionāru atmiņas par pozitīvo mērķi dzīvoja tālāk. Tāpēc jānodala objektīvā situācija un šo karavīru subjektīvā nostāja. Leģionāriem subjektīvais pozitīvais mērķis bija brīva Latvija, taču tiem, kuri karoja Krievijas pusē - laikam tomēr ne. Un tas atšķir abos svešajos karaspēkos karojošo latviešu subjektīvos mērķus.

Valdis Kuzmins uzdod jautājumu - kas ir brīva Latvija? Toreiz katrs ar to saprata ko citu. Vai tā ir brīva telpa, kurā vairs nav vāciešu? Vai tā ir brīva demokrātiska Latvija, kādā mēs šodien dzīvojam? Tas ir ļoti svarīgs jautājums.

Diemžēl no 70 000 iesauktajiem Sarkanajā armijā gandrīz nemaz nav saglabājušās subjektīvās atmiņas, kas vēlāk nav cenzētas un piefrizētas, gandrīz nav saglabājušās dienasgrāmatas, minimāli saglabājušās vēstules. Līdz ar to trūkst subjektīvā vērtējuma, un tas noteikti nav prezentējams no socioloģijas viedokļa.

Mārtiņš Kaprāns uzsver - skatoties no šodienas pozīcijām, ir milzīgs kārdinājums piedēvēt lielus politiskus motīvus karavīriem, kuri visbiežāk karoja piespiedu kārtā, katru dienu un stundu riskējot, ka viņus nošaus, un kuri vispirms karoja, lai izdzīvotu. Te ar vērtējumu būtu jābūt ļoti piesardzīgam.

Noteikti nevajadzētu mitoloģizēt un apgalvot, ka abu pušu karavīri cietuši konkrētas lielas idejas vārdā. Lai gan te jānodala - daudzi armijā vai partizānos iesaistījās patriotisku ideju vārdā, piemēram, Stompaku purvā aizgāja veselas ģimenes. Viņi cīnījās arī katrs par sevi, savu kailo dzīvību un savu ģimeni. Protams, pakausī elpoja arī nesen demontētā valsts, atgādinot par morāliem mērķiem un uzstādījumiem. Tur nav tikai plakana politiska bilde, tur ir ļoti daudz dažādu slāņu. Noteikti jārunā par latviešiem, kuri karā bija iesaistīti dažādās pusēs, un to, kā mēs šodien šīs dažādās puses mēģinām pieņemt.

Valdis Kuzmins papildina, ka šie latviešu karavīri, mūs vectēvi, izdzīvoja par mums, lai mēs piedzimtu un varētu te būt.

Kolaboracionisms

Mārtiņš Kaprāns atgādina, ka nedrīkst aizmirst ļoti jūtīgo kolaborācijas tematu. Jābūt spējīgiem paškristiski raudzīties uz sevi. Par kolaboracionismu kara un pēckara posmā mums vajadzētu būt daudz vairāk spējīgiem reflektēt - tā ir stipras nācijas pazīme.

Egils Levits turpina, ka kolabocarionisms arī jāredz valstiskā rāmja kontekstā. Jāskatās, cik dziļi mūsos ir nostiprinātas valstiskās, demokrātiskās, neatkarīgās, nacionālās Latvijas valsts morālās vērtības, un tad jājautā, vai tās ir pietiekami spēcīgas, lai izturētu okupācijas laika represiju spiedienu.

Un redzams, ka spēja izturēt bija dažāda - vieni gāja partizānos, citi kolaborēja, lielākā daļa centās vienkārši izdzīvot. Mēs nevaram prasīt, lai visi būtu varoņi, bet mēs varam prasīt, lai pēc iespējas izvairās no kolaborācijas.

Pirms Otrā pasaules kara tas nebija pietiekoši labi apzināts un izrunāts. Tagad šis jautājums ir daudz skaidrāks. Šāda veida morālā stingrība nostiprina mūsu valstiskumu.

Kāda ir kara jēga?

Egils Levits uzsver, ka militārai karadarbībai pašai par sevi nav nekādas īpašas jēgas. Jēgu tai piešķir politisks ietvars. Un šis politiskais ietvars abās pusēs bija tāds, ka latviešu karavīri,  skatoties no šodienas, neatkarīgas, demokrātiskas Latvijas viedokļa, krita bez īpašas politiskas jēgas. Tāpēc latviešu karošanu abās armijās jāvērtē kā lielu latviešu zaudējumu.

Vai bija alternatīvas? Iespējams, ka bija minimālas iespējas izvairīties - kolaborēt ar vienu vai otru okupācijas varu, bet kolaborantu daudzums nebija pārāk liels. Lielākā daļa bija abās pusēs mobilizētie, tāpēc izvēles iespēju arī nebija. Tas bija vēsturiskais liktenis. Latvija tolaik nebija valsts, kura būtu varējusi organizēt savu politiku. Tāpēc šis periods jāvērtē kā viens absolūti traģisks, bezizvēles posms latviešu vēsturē ar milzīgiem zaudējumiem pie abām okupācijas varām.

Ko mums mācīties no latviešu karavīru likteņiem Otrajā pasaules karā?

Valdis Kuzmins stāsta, ka šodien diemžēl no Otrā pasaules kara praktiskās puses mēs varam daudz ko mācīties. Krievijas atmija tagad Ukrainā karo ar tiem pašiem paņēmieniem kā Sarkanā armija Latvijā 1944. gadā. Var mācīties ne tikai par ko karot, bet, kā karot - un mūsu karavīri arī mācās.

Mārtiņš Kaprāns atgādina, ka politiskā mācība ir bijusi - Latvijas atrašanos NATO, nevis Neatkarīgo Valstu Sadraudzībā var vērtēt kā mācību no kara un pēckara situācijas.

Jāvērtē, kāpēc pašorganizēšanās, pēckara bruņotā pretošanās lietuviešiem izdevās daudz labāk, nekā latviešiem. Atšķirībā no lietuviešiem mums tā bija decentralizēta.

Egils Levits vēlreiz jautā, ko mēs varam mācīties priekš 2024. gada politikas? Izdarīt secinājumus par uzticēšanos un labāku pasaules situācijas atpazīšanu.

Caur kādu rāmi skatīties un vērtēt?

Egils Levits akcentē, ka vēstures notikumus var tehniski fiksēt - datums un vieta nemainās, taču uz pagātnes notikumiem mēs raugāmies caur šodienas rāmi. Un tas mainās, vērtējot - kādā nolūkā viss notika, vai tas bija labi vai slikti?

Rāmis ir ļoti svarīgs, jo tādā veidā kāds notikums idejiski vai politiski tiek ierāmēts. Latvijas valstiskais rāmis radās tikai kopā ar Latvijas valsts rašanos. Līdz tam karš cilvēka dzīvē bija neietekmējams notikums - kā lietus, kā nodokļu ietiekasēšana 18. gs. Krievijas kontrolētajā Vidzemē. Pie rāmja ir jāpieturas - tas ir mērogs, pēc kura mēs morāli vērtējam vienu vai otru kara darbības veidu un subjektīvo nostāju.

Mārtiņš Kaprāns uzsver, ka, runājot par pagātnes vērtēšanas rāmjiem, jāsaprot, ka tie var būt dažādi - politiskais rāmis nav vienīgais. Ir arī ģimenes rāmis. Piemēram, Latgalē, runājot par mežabrāļiem un Stompakiem, katrs atsauksies, ka viņam kāds vecvectēvs vai vecvecmāte ir krituši Stompaku purvā - vai nošauts kā mežabrālis, vai mežabrāļi nošāvuši kā padomju varas atbalstītāju. Un abās pusēs bija latvieši.

Turklāt ģimenes rāmis - tas, kā tu skaties uz pagātnes notikumiem, pārmantojas.

Aivars Sinka, apstiprinot, ka ģimenes rāmis ir ļoti svarīgs, pastāsta gadījumu, kad viņš Rūjienā saticis kādu vīru, kura četri pieci brāļi savulaik bijuši leģionā un kuru kā jaunāko pēc kara iesauca Sarkanajā armijā. Kad viņš ar apbalvojumu atgriezās atpakaļ Latvijā, brāļi un ģimene viņu vairs nepieņēma. Tā šim vīram bija milzīga trauma. Anglijā vai Amerikā to nesaprot.

Valdis Kuzmins papildina ar interesantu detaļu saistībā ar vēsturisko atmiņu. 2008. gadā Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts izdeva grāmatu “Kara dziesmas”, kurā apkopots ap 600 kara dziesmu variāciju. Analizējot dziesmu tekstus, var redzēt, ka nekad netiek runāts par to, vai karavīrs karā uzvarēja vai zaudēja, tas ir pilnīgi nesvarīgi. Uzskatīja, ja karavīrs dodas karā, tad viņš jau ir zudis. Savukārt, ja viņš atgriezās mājās - noticis brīnums, jo karavīrs ir atnācis no viņsaules. Atgriežoties karavīrs ir uzvarētājs, jo ir dzīvs un mājās.

Kari ar jēgu un bez jēgas

Egils Levits stāsta, ka rāmis ierobežo karu bezjēdzību. Var iedalīt latviešiem jēdzīgus un nejēdzīgus karus. Jēdzīgs bija Latvijas Neatkarības karš 1919. gadā, tāpat Latvijas piedalīšanās starptautiskās militārās operācijās. Arī nacionālo partizānu militārā pretošanās kustība, kas no miltārā viedokļa bija pilnīgi bezcerīga, demonstrēja politisko nostāju; šodienas skatījumā tā ir nozīmīgs vēsturisks alibi, ka visi nepadevās - bija arī cilvēki, kuri pretojās.

Valdis Kuzmins piebilst, ka Pirmais pasaules karš latviešiem bija jēgpilns, jo tas deva labus, apmācītus, pieredzējušus karavīrus. Un brīdī, kad parādījās politiskais rāmis un jēga neatkarības karā, mēs varējām sākt ar karavīriem, kuriem bija desmit gadu pieredze - un tas mums deva iespēju jēgpilno karu izcīnīt ar uzvaru.

Savukārt mūsdienās militāro operāciju jēga ir tajā, ka tās dod iespēju mūsu bruņotajiem spēkiem iegūt profesionālus, pieredzējušus karavīrus, kuri būs gatavi cīnīties, ja, nedod Dievs, parādītos jēgpilns karš mūsdienu kontekstā.

Kā veidot kopēju vēsturisko atmiņu par šiem karavīriem?

Valdis Kuzmins, runājot par to, kā mēs varētu vienot Latvijas sabiedrību, kā piemēru min karavīru piemiņas tradīcijas Lielbritānijā - kapsētā uz piemiņas krusta reti ir minēts, kurā karā viņš cīnījās un vai šis karš mūsdienu kontekstā bija koloniāls - šo karavīru piemin ar cieņu, jo viņš pēc labākās sirdsapziņas veica savus pienākumus, nepārkāpjot vispārpieņemtās kara vešanas normas, tātad viņš ir tautiešu piemiņas vērts. Arī Latvijā kritušo karavīru varam pieminēt, neatkarīgi no tā, kurā pusē viņš ir karojis. Protams, ja viņš ievērojis kara vešanas tradīcijas un nav bijis noziedznieks.

Mārtiņš Kaprāns akcentē, ka kopējā vēsturiskā atmiņa nav jāveido no augšas, kaut gan svarīgi ir arī no augšas. Vissvarīgākā ir simbioze un politiskais rāmis, kas dod centrālo asi. Nacionālai valstij, ja tā grib pastāvēt ilgtermiņā, ir pienākums uzturēt politisko atmiņu. Un mēs šodien esam atvērti un turpinām veidot savu atmiņu telpu par Otro pasaules karu un pēckara laiiku.

No valsts perspektīvas raugoties, ļoti svarīgi ir maksimāli stimulēt un lokāli atbalstīt atmiņu aktivitātes. Un daudzviet no apakšas uz vietām arī viss notiek. Nevajag visu rīkot tikai cenralizēti un Rīgā. Ļoti labs piemērs ir Latviešu karavīru piemiņas biedrības “Lestene” darbība Lestenē - tas ir ārkārtīgi nozīmīgi, ļoti svarīgs uzstādījums nākamajiem 20 gadiem.

Aivars Sinka piebilst, ka viņa pieredzē šī vēsturiskā atmiņa no centra tiek tieši slāpēta, jo tā ir ērtāk sarunāties ar mūsu valsts kaimiņiem.

Valdis Kuzmins, uzsver, ka vēsturiskā atmiņa ir jāuztur, sākot ar ģimeni, un dalās pieredzē ar savas ģimenes stāstu: katru gadu 11. novembrī viņš ar ģimeni iet uz Brāļu kapiem ar svecīšu maisu un liek svecītes pie visiem pieminekļiem, kuriem nav svecīšu. Tas ir viņa ģimenes ceļš - ja šim vectēvam vairs nav neviena, kas noliktu svecīti, tad to izdara viņš ar ģimeni. - Tas ir sollis pareizā virzienā.

Egils Levits stāsta, ka sabiedrības vēsturiskā atmiņa ir pastāvīgs sakausēšanas process, kur sakūst individuālās - manas un manas ģimenes atmiņas ar valsts veidoto atmiņu politiku. Un te nedrīkstētu būtu pārāk lielas pretrunas. Valsts atmiņu politika konsolidē daudzās individuālās atmiņas, kas vienmēr ir nedaudz citādākas. Un, jo tuvāk šīs abas - valsts un individuālās atmiņas ir, jo stiprāka un iedarbīgāka ir kopējā atmiņa.

Valsts atmiņu politika ir leģitīma un nepieciešama - to valsts kopj ar piemiņas, sarīkojumiem, brīvdienam, ieguldījumam skolās utt.

Kā veidot kopējo vēsturisko atmiņu? Mums ir stingrāk jākoncentrējas uz Latvijas valstiskuma rāmi, un viss ir jāvērtē caur šo prizmu - pēc iespējas konsolidētu valsts un sabiedrības vērtējumu. Pirms 30 gadiem valsts atjaunošanu mēs sākām tieši no individuālās, no ģimeņu atmiņas. Tāpēc, runājot par šo traģisko periodu, tas būtu jāvērtē tādā veidā, ka latviešus izmantoja divas totalitāras varas ar lieliem zaudējumiem - latvieši bija šo totalitāro varu upuri.

Sarunas ierakstu var noskatīties šeit: https://festivalslampa.lv/lv/programma/pasakumi/2487.

Foto attēlus var aplūkot 2024.g. galerijā: https://dvcv.org.lv/galerijas?show=2024 .

Foto autors ir Ieva Freinberga.