DVCV priekšnieka raksts veltīts 16.martam.

Traģiskā Francijas pieredze

"Šo vīru traģiskais liktenis ir daļa no mūsu nacionālās vēstures, mūsu kolektīvās atmiņas; un viņu sāpes ir pelnījušas izpratni un cieņu," 2010. gadā - 65. gadadienā pēc Otrā pasaules kara beigām uzsvēra Francijas prezidents Nikolā Sarkozī. Viņš runāja par aptuveni 130 000 jaunu franču vīriešu un 30 000 jaunu sieviešu, kurus no 1942. līdz 1945. gadam nacistiskā Vācija prettiesīgi mobilizēja Trešā reiha anektētajos Francijas Elzasas-Mozeles novados.

Šiem jauniešiem vācu uniformās lika cīnīties lielākoties austrumu frontē. Līdz kara beigām 32 000 no viņiem krita kaujās un 10 500 joprojām ir pazuduši bez vēsts. 5000 līdz 10 000 karagūstekņu nomira gūstā, lielākā daļa padomju nometnē Tambovā. Pēdējie karagūstekņi tika atbrīvoti 1955. gadā. Un 40 000 pēc kara bija kļuvuši par invalīdiem. Francijā šos nacisma un komunisma upurus sauc par Malgré-nous - Tie, kurus piespieda pret pašu gribu...

Un jau minētajā 65 gadu atcerē pēc kara beigām 2010. gadā Francijas prezidents Nikolā Sarkozī paziņoja, ka Malgré-nous nav nodevēji, bet gan "nacisma upuri... patiesa kara nozieguma upuri".

Francijas analoģija ar Latviju

Malgré-nous, protams, vēsturiski vistiešāk ir salīdzināmi ar tiem 110 000 latviešu jauniešiem, kurus no 1943. līdz 1945. gadam iesauca Vācijas okupācijas karaspēkā. Abiem bija vienlīdz traģisks liktenis. Turklāt Malgré-nous kā salīdzinājums ir gana aktuāls arī tiem vismaz 70 000 latviešu jauniešiem, kurus iesauca padomju okupācijas armijā.

Latviešu jauniešu mobilizācija okupantu bruņotajos spēkos bija kara noziegums, IV Hāgas konvencijas 52. panta pārkāpums.

Šī kara nozieguma rezultātā Latvijas cilvēkresursu zaudējumi bija milzīgi. Abas okupāciju varas mobilizēja gandrīz desmito daļu - ap 180 000 Latvijas pilsoņu. Aptuveni 70 000 (40%) no viņiem krita kaujās. Ap 37 000 (20%) nosūtīja uz Gulaga nometnēm. Un aptuveni 23 000 (ap 13%) pēc gūsta rietumos vispār neatgriezās Latvijā.

Gandrīz vienīgie, kuri pēc kara palika vai atgriezās Latvijā, bija Sarkanās armijas karavīri. Daļa leģionāru nākamajos 20 gados atgriezās mājās no Gulaga nometnēm, bet citi palika “plašajā padomjzemē” - apbedīti ieslodzījuma vietās.

Tā kā gandrīz visi karā zaudētie vīrieši bija gados jauni, tā bija vesela jauno, iespējamo tēvu paaudze, tad šī nozieguma sekas var redzēt pat ceturtajā paaudzē pēc kara: Latvijā slēdz skolas, pagastos ir pustukši bērnu spēļu laukumi utt.

Vai būtu sagaidāms, ka Latvijas valsts augstākā amatpersona reiz teiktu līdzīgu runu kā Francijas prezidents, piemēram, gadskārtējā 8. maija piemiņas sarīkojumā Lestenes Brāļu kapos? Atbilde diemžēl pašlaik skan -nē - jo, lai tā varētu notikt, būtu jāmaina Latvijas valsts doktrīna par Otro pasaules karu.

Valsts doktrīna par Otro pasaules karu un refleksīvā kontrole

Kas tad ir Latvijas valsts doktrīna par Latvijas karavīriem Otrajā pasaules karā? - To sauc par “Okupācijas doktrīnu”. - Vienības, kurās Otrajā pasaules karā karoja Latvijas pilsoņi, tā definē par “okupāciju varu produktiem”. Protams, šī juridiskā definīcija nav apstrīdama, jo Latvijas armijas vairs nebija. Vienīgi secinājumi, manuprāt, nav pareizie.

Es no šīs doktrīnas būtu secinājis, ka 1) Latvijas pilsoņi okupāciju varu militārajās vienībās bija iesaukti pretlikumīgi, tādēļ viņi ir upuri; un 2) tādēļ Latvijas valsts iestādēm būtu jāuzņemas atbildība šos upurus atbalstīt, aizstāvēt, reabilitēt, pieminēt,  no noziedzīgo lielvaru pēcteču valstīm par viņiem prasīt atlīdzību un attīstīt tautas atmiņu par šo vēsturi. Taču tā vietā tiek secināts: Latvijas pilsoņi karoja citu valstu vienībās, tāpēc Latvijas valsts par šiem Latvijas pilsoņiem-karavīriem nedrīkst uzņemties atbildību: ne par viņu darbību; ne par to, kas viņiem pāri darīts; ne par tautas atmiņu.

Šī pieeja, bez šaubām, ir diplomātiski izdevīga: tā vienkāršo un atvieglo sarunas ar draugiem un nedraugiem. Tomēr šai pieejai ir arī virkne potenciāli negatīvu seku; tostarp zaudētas iespējas, paaugstināti riski valsts drošībā un diplomātijā, kā arī šķirtne starp Latvijas valsti un tautu saistībā ar vēsturisko atmiņu. Piemēram:

• Valsts nesargāšana hibrīdkara laikmetā: mēs izturamies, it kā mums būtu kaut kas slēpjams; it kā mums būtu jāuzņemas kolektīva vaina par lielvaru noziegumiem Otrajā pasaules karā. Tā vietā, lai izteiktu savas dusmas un par izdarītajiem kara noziegumiem pret Latvijas pilsoņiem pieprasītu kompensāciju, mēs piekopjam valsts klusēšanas politiku. Un šādi klusējot bailēs no iespējamām negatīvām sekām, Latvija neaizstāv savu vēsturi, savus prettiesiski iesauktos pilsoņus - tā kalpojot Krievijas interesēm, atļaujot tai apšaubīt mūsu valsti un mūsu pilsoņus, lai kaimiņvalsts varētu aizēnot sevis pašas noziegumus pret Latvijas tautu.

Rezultātā Latvija pasaulei sūta divus, aizvien spēcīgākus vēstījumus: pirmais - Latvijas valsts tiešām ir vainīga nacistu noziegumos; otrais - Latvija ir diplomātiski pārāk vāja, lai aizstāvētu savas intereses.

• Zaudētas sadarbības iespējas par kopējo vēsturi ar citām valstīm: būtu iespēja sadarboties ar Izraēlu, lai nokļūtu pie kopējas vēstures apziņas vai vismaz saprastu, kur vēl trūkst informācijas vai kāpēc atšķiras viedokļi. Kamēr, piekopjot klusēšanas politiku, šāda sadarbība nenotiek, šis neizrunātais temats kļūst par diplomātisku risku nākotnei.

Kopējā Polijas un Latvijas, divu NATO un ES cieši sabiedroto valstu, vēsture nav uzrakstīta. Taču Otrajā pasaules karā 1945. gada janvārī, februārī un martā iesauktie latviešu un poļu karavīri karoja viens pret otru. Abās pusēs krita tūkstošiem. Pomerānijas pilsētās un ceļmalās ir palikuši tūkstošiem latviešu karavīru pīšļu, kas vēl nav apzināti vai piedienīgi apbedīti, bet joprojām ir gaidīti mājās, dzimtenē. Piemēram, 1945. gada 22. janvārī Dąbrówka Nowa miestiņā Sarkanās armijas tanku vienība nogalināja pāri par simts neapbruņotu latviešu būvpulkā iesaukto. 2010. gadā turpat atrada un atraka 51 no šiem upuriem. Latvijas pārstāvji netika un līdz šim arī nav bijuši informēti par šo notikumu. Vai kara nozieguma upuru radiniekiem nebūtu tiesības uzzināt par viņu likteņiem?

Latviešu leģionāru liktenis ir daļa no Vācijas un Latvijas kopējās vēstures - vai tā ir kopīgi pētīta un vērtēta? Vai no Vācijas saņemam informāciju par atrastiem un apbedītiem karavīriem, lai ģimenes būtu informētas?

• Vēstures zināšanu pazušana: kamēr Latvijas valsts pārstāvji nerunā par šo vēstures posmu, pieaug risks, ka zināšanas par šo periodu lēnām pazūd. Taču, ja pazūd zināšanas, tad lēnām arī mazinās iespējas aizstāvēt Latvijas viedokli, intereses un pilsoņus.

• Šizofrēniska iekšpolitika: iekšējas attiecības starp valsti un tās pilsoņiem jautājumos par Otro pasaules karu ir kļuvušas gandrīz vai šizofrēniskas.

No vienas puses, - katrā ģimenē, ielā, pilsētā vai ciemā atrodama personīga pieredze - ģimenes stāsti un skaidra izpratne par karu, iesaukšanu leģionā vai Sarkanajā armijā, sašķeltām ģimenēm.

Taču, no otras puses, valsts klusējot izturas tā, it kā to nezinātu. Rodas iespaids, ka gaidām brīdi, kad šis jautājums vairs nebūs aktuāls. Reizēm valsts varas pārstāvji ģimenē runā vienu, bet publiski ko citu. Ir pat gadījies, ka valsts amatpersona apciemo Lestenes Brāļu kapus un, labi izprotot leģionāru vēsturi, tomēr nav ar mieru par šo faktu publiski runāt. Tas norāda uz iekšēju pretrunu un potenciālu šķelšanos ar tautu.

Krievijā pastāv cita doktrīna - “refleksīvā kontrole”. Tā ir metode, kuru pagājušā gadsimta 70. un 80. gados izstrādāja Krievijas Valsts drošības komiteja un kas ir daļa no Padomju Savienības, tagad Krievijas, aizsardzības doktrīnas. Metode liek “partnerim vai pretiniekam …brīvprātīgi pieņemt iepriekš noteiktu lēmumu, ko vēlas darbības ierosinātājs”. Klasisks piemērs ir dažu rietumu politiķu kavēšanās sniegt Ukrainai vismodernākos ieročus bailēs par Krievijas reakciju. Man diemžēl šķiet, ka valsts doktrīna saistībā ar Latvijas pilsoņiem Otrajā pasaules karā atbilst refleksīvās kontroles uzvedības normām.

Šī tematika dziļi skar valsts aizsardzības emocionālo būtību. Kā valsts šodien atbild par saviem karavīriem, kādus solījumus dod? - Atvest no kara mājās karavīrus? Rūpēties par viņu ģimenēm? Pieminēt, aizstāvēt, atbalstīt? - Vai šis solījums ir izpildīts saistībā ar latviešu leģionāriem, kuriem bija liegta iespēja cīnīties Latvijas armijā, bet kuriem pie pleca bija piešūts Latvijas vairodziņš un kuri cerēja, ka viņiem būs noteicošā loma pamiera apstākļos, tāpat kā Pirmajā pasaules karā?

Nav vērts meklēt kāda atbildību par pašreizējo situāciju, taču ir laiks sadarboties, lai izmainītu attieksmi pret Otrajā pasaules karā iesauktajiem latviešu karavīriem. Valsts un tautas dēļ. Varbūt Latvijas Ārpolitikas Institūts varētu spert pirmo soli?

Sena, bēdīga tradīcija

Kopš 13. gadsimta - dzimtbūšanas, impēriju un okupāciju laikos - Latvijas iedzīvotāji ir bijuši pakļauti svešu kungu karaklausībai. Karā ierauto bāliņu likteņi apdziedāti tūkstoš tautas dziesmās:

Atnāk ziņa no kungiemi,

No ķeizara grāmatiņa,

Sēd bēram mugurāi,

Jāj pa ceļu ziņģēdams.

Pajāj’ zemes gabaliņu,

Atskatosi atpakaļ.

Raud māmiņa, raud māsiņa,

Līgaviņa vēl gaužāk.

Latviešu karavīru liktenis Otrajā pasaules karā nebija nekas cits, kā turpinājums tam, kas noticis jau simtiem gadu iepriekš un ko apraksta tautas dziesmās. Tomēr jauni laiki ir atnesuši jaunas iespējas un cerības. Atsaucoties Latvijas Republikas Satversmes preambulā rakstītajam, tauta vairs nekad neatzīs okupācijas režīmus, bet pretosies tiem. Paldies Dievam, piederība Rietumu Ziemeļatlantijas demokrātijas pasaulei ir garantija tam, lai okupāciju laiki neatkārtotos!

Leģionāru dziesmās un sirdīs bija sapnis par brīvu Latviju. Šodien turpinās hibrīdkarš pret Latviju un mūsu atmiņu par Latvijas karavīriem. To var labi raudzīt nesenajā uzbrukumā Latvijas Okupācijas muzejam un leģionāru piemineklim pie Džūkstes.

Tāpēc vēl jo vairāk ir svarīgi parādīt, ka mēs nebaidāmies. Pulcēsimies 16. martā, lai atcerētos upurus un pieminētu savus varoņus. Lai tas nekad vairs neatkārtotos!

Aivars Sinka,

Daugavas Vanagu Centrālās valdes priekšsēdis