Kopš 1991. gada, Latvijas valstij ir bijuši nozīmīgi panākumi nacionāli svarīgos jautājumos, piemēram, saistībā ar piederību NATO un Eiropas Savienībai. Arī latviešu valoda, šķiet, ar katru gadu paliek mazāk apdraudēta. Tomēr ir vēl daudz nepabeigtu, vai pat neiesāktu darbu. Piemēram, vēsture - esam vēl tālu no situācijas, ka Latvijas vēsturi rakstītu mēs paši. Padomju pieminekļi, vēstures simboli arī simbolizē to, ka Latvijas vēsture vēl nav mūsu. Arī, daži vēl pastāvošie ielu nosaukumi rāda uz to pašu. Vai tiešām būtu ērtāk turpināt pieminēt mūsu verdzinātājus un bendes, nekā pieminēt savus varoņus? Stingri atbalstām “Publiskās atmiņas centra” uzskatu, ka publiskā vide jāatbrīvo ne tikai no padomju un nacistiskās Vācijas slavinošiem objektiem, bet arī no vairākiem ielu nosaukumiem.

Otrā Pasaules kara laikā nacistiskā Vācija prettiesiski iesauca kara dienestā apmēram 110 000 Latvijas pilsoņu, pāri par 5% tā laika Latvijas pilsoņu, kas bija liels kara noziegums pret Latvijas tautu. No tiem kara laikā kritušo un pazudušo skaits varētu būt tuvāks 50 000 vai vismaz 40 000. Šis noziegums skāra katru Latvijas pilsētu, katru ciemu, katru ielu, katru ģimeni. Bet gandrīz tā liekas, ka 30 gadus mums ir bijis bail pieminēt šo tautas daļu.

Kaut nebūtu pareizi godināt vācu vienības, kurās iesauca šos puišus, tomēr mums pienāktos pieminēt iesauktos latviešus un tās briesmas, ko viņi cieta par mums. Netrūka arī Latvijas virsnieku, kuri uzskatīja par savu pienākumu šo Latvijas karavīru dzīvību sargāšanu. Tas bija jādara, jo Vācu pavēlniecības stāju vislabāk raksturoja par Waffen-SS ‘tēvu’ dēvētā, Gotloba Bergera vārdi. Bergers Latvijā izvērsa piespiedu iesaukšanu, draudot ar nāvessodu un tika pēc kara tiesāts Nirnbergā. Viņš ir vislabāk pazīstams ar cinisko citātu “Für jeden Fremdvölkischen, der fällt, weint keine deutsche Mutter” (Par katru nevāciešu karavīru, kurš mirst, neviena vācu māte neraud). Kamēr vācu vienības atkāpās, vienības, kur dienēja Latvijas pilsoņi, ne retumis tika atstātas arjergarda pozīcijās, kur tām draudēja ielenkums. Augstais kritušo procents par šo liecina.

Visspilgtākais piemērs no šiem latviešu virsniekiem, kas par saviem “dēliem” rūpējās, ir pulkvedis Vilis Janums, kas ir apbedīts Brāļu kapos Rīgā. Salīdzināsim, kā piemēru, viņa dzīves stāstu ar Detlavu Brantkalnu, kura vārdā ir dēvēta iela Rīgā:

Pulkvedis Vilis Janums

Ģenerālleitnants Detlavs Brantkalns

● Dzimis 1884. gadā, Codes pagastā.

● 1. pasaules karā 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulkā piedalās kaujās pie Rīgas.

● Sākoties Latvijas brīvības cīņām, brīvprātīgi iestājās Baloža brigādes Cēsu bataljonā, komandējot rotu.

● 1930. g. beidzis Augstāko kara skolu, strādā Armijas štābā, mācībspēks Latvijas augstākā kara skolā. 1939. g. iegūst pulkveža pakāpi

● 1941. g. izkļuvis uz Vāciju, piedalās Latvju kareivju nacionālajā savienībā (LKNS).

● 1943. g. iesaukts Latviešu leģionā, kur komandē 33.grenadieru pulku, piedaloties visās tā kaujās Krievijā un Latvijā, bet vēlāk Pomerānijā un Meklenburgā, kur savus “dēlus” izvedis no 10 ielenkumiem.

● 1943./44. gadā, Latvijas Centrālās Padomes militārais padomnieks.

● 1945. g. aprīlī Janums, apzināti nesekojot vācu pavēlēm, savu kaujas grupu apved ap Berlīni 100km gājienā, izvairīdamies no vācu un padomju armijām, lai varētu padoties ASV vienībām, lai nebūtu jāaizstāv Berlīne, tā izglābjot latviešu karavīrus no nāves un padomju gūsta.

● Pēc kara ievēlēts par pirmo Daugavas Vanagu priekšnieku, darbojies vairākās trimdas pārstāvniecībās.

● Miris 1980. gada 10. augustā. Apglabāts sākotnēji Lauheides kapos Minsterē, Vācijā. Pārapbedīts Brāļu kapos, Rīgā, 2007. gadā.

● Dzimis 1898. gadā Tirzas pagastā.

● 1916. gadā iestājies LSD, vēlāk pieslejoties Latvijas Komunistiskajai partijai.

● Latvijas brīvības cīņu laikā no 1918. gada decembra līdz 1919. gada jūnijam karo Padomju Latvijas armijas sastāvā.

● Vēlāk piedalās padomju-poļu karā un Krievijas pilsoņu karā.

● Līdz 1938. gadam ieņem dažādus amatus Sarkanajā armijā.

● Lielā terora laikā 1938. gada maijā arestēts tomēr pēc diviem cietumā pavadītiem gadiem atbrīvots.

● Otrā pasaules kara laikā komandē 43. gvardes latviešu strēlnieku divīziju (1943-44) un 130. latviešu strēlnieku korpusu (1944-45).

● Pēc kara ievēlēts PSRS Augstākajā padomē.

● Līdz atvaļināšanai 1954. gadā ieņem dažādus amatus Padomju armijā.

● Miris 1979. gada 8. augustā Rīgā. Apglabāts Raiņa kapos.

Ir daudz Latvijas varoņu, kas gaida savu piemiņas vietu, bet Vilis Janums, kurš glābis tūkstošiem latviešu dzīvību, iespējams, visvairāk būtu pelnījis šādu godu. Un lai pēc tam nāktu vēl citi! Uzskatām, ka viņu godinot, vārdā nosaucot ielu, kurai patlaban dots komunista un Padomju Armijas virsnieka Detlava Brantkalna vārds, būtu ne tikai piemēroti, bet tas būtu arī spēcīgs simbols tam, ka vēlamies no jauna atgūt savu vēsturi. Bet visvairāk, tas būtu gandrīz vai poētisks taisnības solis.

Ar cieņu,

Aivars Sinka

Daugavas Vanagu priekšnieks

Berlīnes karte

Bušmaņa dienas grāmata

Atgriezties Iesaki draugiem: