PAR MUMS
«PAR MUMS
Par DV
«Par DV
DV vēsture
DV himna
Kāpēc un kā iestāties DV
Par Vanadzēm
Par DVCV
«Par DVCV
Par DVCV
DVCV Valde
DVCV Prezidijs
DVCV pārstāvniecība
DVCV darbības noteikumi
DVCV jaunumi
DVCV darbs
«DVCV darbs
DVCV publikācijas
«DVCV publikācijas
DV Gadagrāmatas
Laiks, Telpa, Ļaudis..
Latviešu karavīrs Otrā pasaules kara laikā
DVCV apbalvojumu sanēmēji kopš 1994.g
DVCV ‘Rātsnama’ sapulces
DV zemes
Labdarība
«Labdarība
DVCV pārstāvniecība Latvijā
Kā veikt ziedojumu
DVCV saņemtie ziedojumi EUR 2014.-2021. g.
Pateicības vēstules
Projekti
«Projekti
Kurzemes lielkaujas un Lestenes brāļu kapi
Latviešu karavīru piemiņas biedrība “Lestene”
Lestenes muzejs
Radinieku meklēšana
Searching for relatives
Galerijas
Kontakti
LV EN

IZVĒLNE

DV priekšnieka, Aivara Sinkas uzruna Latvijas Okupācijas Muzeja tiešsaistes semināram par 16. marta tradiciju

16.03.22.
Labdien! Mani sauc par Aivaru Sinku, esmu Anglijā piedzimis latvietis, kas tagad dzīvo Latvijā. Kopš 2021. gada janvāŗa esmu DV priekšnieks. Pirmais šī amata turētājs, ko ievēlēja Zedelgemas delegāti jau pirms 76. gadiem, bija pulkvedis Vilis Janums.

Sirsnīgs paldies Latvijas Okupācijas Muzejam par laipno ielūgumu šodien būt ar Jums. Pateicos arī  kolēģiem runātājiem par viņu sniegumu un vērtīgiem ieskatiem.

Pirms runāšu par 16. martu, ļoti ātri par Daugavas vanagiem:

  • Dibināta Zedelgemas gūstekņu nometnē, 1945. gada 28. decembrī – 312 delegāti, viens delegāts uz 25 kaŗavīriem, pārstāvjot apmēram 70% no visiem kaŗavīriem nometnē.
  • DV organizācija pārstāv vairāk nekā 2800 biedrus sešās valstīs: Apvienotajā Karalistē, ASV, Austrālijā, Kanādā, Latvijā, Vācijā
  • DV Centrālā valde (DVCV) veic aprūpes darbu Latvijā: atbalsta un sniedz medicīnisku palīdzību bijušajiem leģionāriem un viņu atraitnēm, sniedz atbalstu daudzbērnu ģimenēm, audžu ģimenēm un cilvēkiem ar īpašām vajadzībām
  • DVCV piedalās Ārlietu Ministrijas Diasporas konsultatīvajā padomē un ir biedri dibinātāji Latviešu karavīru piemiņas biedrībā “Lestene”.

 

Mani sauc par Aivaru Sinku, esmu Anglijā piedzimis latvietis, kas tagad dzīvo Latvijā. Kopš 2021. gada janvāŗa esmu DV priekšnieks. Pirmais šī amata turētājs, ko ievēlēja Zedelgemas delegāti jau pirms 76. gadiem, bija pulkvedis Vilis Janums.

 

Jau 1950. gadā iesākās DV pāreja no kaŗavīru, uz plašāku trimdas organizāciju, pieņemot sievietes un vīriešus, kas nebija bijuši kaŗavīri. Bet kopš organizācijas dibināšanas, bija pagājuši septiņi gadi, kuŗu laikā gūstekņi pārvērtās par bēgļiem un izceļoja pa visu pasauli, pirms tā sāka nopietni domāt par organizācijas tradīcijām.

 

Domāju, ka neviens no Jums nebūs agrāk redzējis šo dokumentu. Šis ir pirmais Daugavas Vanagu Centrālās valdes protokols. Tas rāda, kā tika pieņemts lēmums – par DV svētku un Latviešu leģiona atceres dienu.

 

Kas to lai zina, ko viņi būtu domājuši par situāciju šīs dienas Latvijā un par šī datuma nozīmi šodien.

Protams, mēs visi tad zinām, par Zedelgemu, dēļ kontroversijas par bišu stropa pieminekli. Bet Latvijas stāvstrops brīvībai bišu strops nav pirmais latviešu piemineklis tur – pirmo uzstādīja 1945. gada 18. novembrī.

 

Es kādreiz sev vaicāju, kāpēc šīs lietas ir vēl aktuālas, kāpēc vēl jācīnās, itkā 2. Pasaules karš nebūtu beidzies. Beigu beigās es piedzimu 15 gadus pēc kaŗa beigām  un man tagad ir 62 gadi. Atbilde ir, ka Latvijas ienaidnieki nav izbeiguši savus uzbrukumus pret mums. Kontroversiju par Zedelgemas  pieminekli izraisīja Krievijas Ārlietu Ministrija, tajās pašās preses konferencēs, kur tās pārstāve Maria Zakharova nosauca Ukrainu par “neo-nacisma perēkli”.

Kopš Krievijas uzbrukuma Ukrainai 24. februārī, pasaule ne Zakharovai, nedz Krievijas Ārlietu Ministrijai vairs netic. Bet 2021. gadā, tomēr, vēl atradās ticīgie.

Varbūt domājām ka impēriju laiks ir pagājis? Diemžēl nē, Zedelgemas gadījumā skaidri redzējām imperiālismu – no Krievijas – un arī kulturālo imperiālismu no rietumiem.

Vācu spēkos cīnījās ap 110 000 Latvijas tautas kaŗavīru. Trimdas laikos lēsa augstāku skaitli. Tur karoja ne tikai latvieši, bet katra Latvijas tautība. Bija septiņi krievu polīcijas bataljoni, piemēram. Ir nostāsti par amerikāņiem un turkiem, pat, leģionāru rindās. Zinu, par vismaz vienu ebreju, kas tika iesaukts policijas bataljonā. Bija arī brīvprātīgo, varbūt 15-20 procenti, bet no 1943. gada viņus nevarēja vairs saukt par brīvprātīgiem. Salīdzinot ar Latvijas iedzīvotāju skaitu 1940. gadā[1] 110 000 ir 5,7%. Neviena Latvijas pilsētas iela, neviens pagasts, neviena ģimene palika neskārta. Zaudēto skaits  varētu tuvoties 50 000: 2,6% no Latvijas tautas. Visi šie upuri ir kaŗa nozieguma rezultātā, jo nedrīkst iesaukt okupētas valsts iedzīvotājus okupācijas bruņotos spēkos. Iesauktie Sarkanās armijas pusē varēja būt 100 000 un kritušo 35 000. Arī kaŗa noziegums. Un par abiem noziegumiem, Latvija nav saņēmusi kompensāciju.

Zedelgemas nometnē, no pāri par 11 000 gūstekņiem, varbūt 69, tie kas bija bijuši SD[2], bija iesaistīti kaŗa noziegumos pirms viņus ieskaitīja leģionā. Šo skaitli un iespējamos noziegumus ir jāturpina izmeklēt, jo Holokausts bija unikāls un arī lielākais kaŗa noziegums Latvijas telpā Otrā pasaules kaŗā. Protams, nevienam leģionāram nebija teikšana par kādus vīrus kaŗa beigās ieskaitīja leģionā. Bet šis skaitlis (69) nenozīmē, ka tā bija kaŗa noziedznieku vai nacistu nometne. Nometnē bija 839 invalīdu, bet tā nebija invalīdu nometne. Nometnē bija 250 zēnu, bet tā nebija zēnu nometne. Nometnē mira 86 latviešu kaŗavīri slikta uztura un medicīniskās apkopes dēļ, bet tā nebija nāves nometne.

Pāri par 1000 gūstekņu atstāja savus bērnus Latvijā, ļoti iespējami, nekad vairs neredzēja. Pāri par 2000 atstāja sievas. Pāri par 8000 atstāja vecākus Latvijā.

Kāds brašs rakstītājs avīžu slejās pārmeta Daugavas Vanagiem, ka trimdas apstākļos pārāk liels uzsvars tika uzlikts varonībai un patriotismam. Ja es pārlasu Ķīlīti, Janumu, Silgaili vai 11 sējumos “Latviešu kaŗavīrs otra pasaules kaŗā” es drīzāk saredzu sausus, faktuālus, šausminošus kaŗošanas stāstus.  Bez šaubām cilvēki reti par sevi sliktu raksta un bez šaubām arī, trimdas apstākļos, bija svarīgi uzturēt nacionālo garu. Bet, salīdzinot ar tiem meliem, ko rakstīja nacisti, Padomju Savienība, Krievija un viņu derīgie muļķi, tā vēsture, ko rakstīja paši leģionāri ir daudzkārt tuvāka patiesībai. 76. gadu meli un represijas vispār netika t.s. ekspertu panelī Beļģijā pieminēti, bet pašu leģionāru rakstīto vēsturi sauc par “retušēšanu”!

Leģionāri nebija tikai upuri, Varoņu, protams, arī bija. Un visšausmīgākos apstākļos. Kurzemes frontē un arī nemitīgās atkāpšanās cīņās Polijā un Vācijā. Pulkvedis Janums savu dēlus izveda no desmit ielenkumiem, kur vācieši viņus bija atstājuši, noveda tos ap Berlīni slēpjoties no Nacistu un Padomju armijām lai padotos. Vācu komandieris Burks, Ostenheides mežā pavēlēja leģionāriem atstāt savus ievainotos kaŗa laukā, šo pavēli arī ignorēja. Lielais skaits apbalvojumu apstiprina individuālus varonības stāstus. Protams, bija citi, kas izvairījās no iesaukšanas vai dezertēja – un es nevainoju nevienu par savu izvēli. 10 km ceļā no Jastrovas uz Landeku, 1945. gada 31. janvārī līdz 3. februārim leģiona 15. divīzija izgāja savu golgatas ceļu, kur varēja saredzēt visus šos aspektus: varonība, drosme, nodevība no vācu puses, nemākulība, bēgšana, padošanās, kaŗa noziegumi un nesamērāma ciešanās. Trīsarpusdienās varbūt zaudējām 3000 latviešu dzīvību – varbūt vairāk. Tam klāt tūkstošiem neapbruņoto bēgļu arī zaudēja savas dzīvības. Cik Latvijā zina šo stāstu?

Tomēr, jautājums par to vai leģionāri bija varoņi vai ne, nav nemaz tik interesants jautājums, kā “kāpēc, leģionāri varonīgi cīnijās?”. Tas būtu visinteresantākais jautājums. Daudzi, sākot ar pašu Bangerski, ticēja, gandrīz mistiski, ka bez asinīm brīvību neiegūs. Ir tādi, kas uzskatīja leģionu par Latvijas armiju, kas uz laiku izvēlējās sabiedroties ar vāciešiem pret lielāko ļaunumu. Daži cerēja, ka pamiera apstākļos, latviešu vienībām varētu būt izšķiroša loma, tāpat kā pirmajā kaŗā. Citi cīnījās jo gribēja atriebties un vēl vairāk, lai glābtu savu kolēģu un pašu dzīvības. Bet neesmu vēl atradis kādu, kas būtu cīnījies Fīrera dēļ. Es no bērnības pazinu šos vīrus, ar viņiem uzaugu, kopā strādāju, dziedāju, dzēru un es zinu, ka viņi bija savas tautas un savas valsts patrioti.

Vai 16. marts šodien  ir problēma Latvijas sabiedrībai vai valstij – kautkas, kas būtu jārisina? Faktiski, es domāju, ka nē. Drīzāk agrākā kontroversija par 16. martu ir simptoms, nevis pamata problēma. Latvijas valsts pieeja sakarā ar Leģionu, atskaitot 1998. gada Saeimas pieņemto deklarāciju, principā, ir bijusi klusēt. Ja ir kāds tracis, lai suņi rej un karavāna aiziet tālāk. Latvijas valsts uzskata Latviešu leģionu par Vācijas vienību un tādēļ par to neņem atbildību. Es nepārmetu mūsu ierēdņiem un diplomātiem šo nostāju: tā ir konsekventa un uz tās pamata var būvēt savstarpējas diplomātiskas attiecības ar dažādām valstīm. Bet šai nostājai ir sekas. Dabā vakuums nepastāv. Ekstrēmisti un valsts ienaidnieki to vakuumu cer aizpildīt un vajadzīgā momentā, pastāv risks, ka mums nebūtu ko teikt, ka mēs būtu spiesti klusēt.

Un kur lai ģimenes pieminētu aizgājējus: tēvus, dēlus,vīrus, brāļus, draugus? Bez Nacionālo Kaŗavīru apvienības, Daugavas Vanagu un motivētu privātu indivīdu rūpēm nebūtu pat bijuši brāļu kapi Lestenē, Latvijas dēliem. Latvijas dēliem, kas sastāvēja pāri par pieciem procentiem no Latvijas tautas. Leģionāram pienākās, ka viņu piemin un viņa ģimenēm tas arī pienākās.

Kopā, Latvijas iesauktie kaŗavīri okupantu armijās varēja būt pāri par 200,000. Un no šiem 200 000, kopējais upuru skaits bija milzīgs.

Mani ieteikumi Latvijas valstij:

  • celt pieminekli “Latvijas iesauktiem kaŗavīriem”, iespējami Rīgas brāļu kapos, bet varbūt arī cituviet, kas pieminētu šos noziegumus pret Latvijas tautu, kā arī lūgt Vācijas un Krievijas Federācijas valdībām ziedot šī pieminekļa tapšanai, kā simbolisku atlīdzību pret savu priekšteču valstu noziegumiem pret ievērojamas daļas Latvijas tautas;
  • izteikt nožēlu, ka no Latvijas valsts puses Latviešu leģionāru tēma ir līdz šim bijusi atstāta novārtā un tādēļ meli un ekstrēmi viedokļi ir ņēmuši virsroku, kā arī paši bijušie leģionāri savās vecumdienās palikuši bez īpašas palīdzības no valsts puses
  • uzņemties gādāt, ka tiktu veikts nozīmīgs, labi finansiāli atbalstīts un detalizēts pētījums par abu pušu iesauktajiem Latvijas pilsoņiem Otrajā pasaules kaŗā, kas ietilpinātu:
    • Latvijas kaŗavīru gaitas, cīņas un gūstu
    • kaŗa noziegumus, kas nodarīti pret Latvijas kaŗavīriem
    • apsūdzības pret Latvijas kaŗavīriem
    • šo karavīru tiesisko statusu un tiesībām uz kompensāciju
    • skaitļu, dokumentu un liecību sakopošanu un gādāšanu, ka tie turpmāk būtu pieejami pētniekiem un kaŗavīru ģimeņu locekļiem.

Un iesaku arī sadarboties ar citām zemēm, piemēram Poliju, lai latviešu kaŗavīru mirstīgās atliekas atrastu ceļu mājās.

Leģionāru stāsts nav unikāls, tas Latvijā ir atkārtojies gadu simtiem, kad svešas varas iesaukušas Latvijas zēnus kaŗā; ir aprakstīts tūkstotis tautas dziesmās. Kade pārnāksi bāleliņ? Vai mums  bāleliņus pieminēt, vai nē? Domāju, ka mums tas ir jādara.

 

Aivars Sinka

  1. gada 16. martā

 

 
  Atgriezties Iesaki draugiem: 
© 2024 Daugavas Vanagu centrālās valde. Visas tiesības aizsargātas. »