DV priekšnieka uzruna 2022.g. valsts svētkos

1918. gada novembris bija drūms, draudošs laiks: viens karš nupat beidzies, otrs pie sliekšņa, kamēr tauta dzīvoja neziņā, ciešanās un bailēs. Bet tas arī bija iespēju laiks: Vācijas un Krievijas lielvaras bija kritušas, Padomju vara vēl nebija nostiprinājusies, angļi, amerikāņi un francūži bija ar mums. Varam būt pateicīgi, ka Latvijas valsts dibinātājiem, varoņiem, bija skaidrs skats uz iespējām, nevis uz grūtībām.

“Izšķirošos brīžos cilvēki ir varonīgi ”, rakstīja viens no maniem varoņiem, Džordžs Orvels, kā piemērus pieminot: sievietes dzemdību gultā, mocekļus kambaros, kas tomēr neizpauž savus noslēpumus, kaŗakuģus, kas grimst, bet kuŗu apkalpes turpina šaut, nevis meklēt glābiņu. Es skatos šajā telpā un - ziniet ko es redzu – es redzu telpu pilnu ar varoņiem. Es te redzu cilvēkus, kas izdzīvojoši lietas, ko nevaru pat iedomāties: Sibīrijā pavadītos gadus, Padomju laika cīņas par latvietības uzturēšanu, piedalīšanās barikādēs, vienkārša izdzīvošana visādos laikos. Laiki ko es, Anglijā dzimušais, nekad īsti nevarēšu saprast. Starp mums Daugavas vanagu rindās vēl šodien ir cilvēki, kas bija spiesti cīnīties svešu zemju bruņotos spēkos Otrā pasaules kaŗā, kā arī pēc tam. Es te redzu cilvēkus, kas ir turpinājuši iestāties par latviskām, nacionālām, vērtībām laikos, kad tas būtu varējis kaitēt karjerai vai sabojāt mierīgu sadzīvi ar kaimiņiem. Arī šodien, šīs vērtības nav vienmēr “ērtas”. Es jūtos tik laimīgs būt varoņu sabiedrībā!

Džordžs Orvels piedzima britu impērijā Indijā, dižciltīgā, bet nabadzīgā ģimenē. Pēc skolas, jo nevarēja atļauties studēt, viņš atgriezās impērijā - Birmā (tagad Mjanmā) kā policists. Tur viņš iemācījās, ko tas nozīmē būt impērijas varas pārstāvim. Rakstnieks pazīstams ar iestāšanos par taisnīgumu, patiesību, brīvību, pret totalitārismu; un to viņš darīja tik spēcīgi un pārliecinoši, ka joprojām politiski labais un kreisais spārns mēģina viņu nosaukt par savējo. Šīs tēmas, protams, attēlotas visspilgtāk grāmatās “1984” un “Dzīvnieku ferma”, kas bija aizliegtas Padomju Savienībā. Starp citu, “Dzīvnieku ferma”, ar Kārļa Smiltēna brīnišķīgām ilustrācijām bija jau izdota Latviski, 1954. gadā Anglijā. Orvels arī stingri aizstāvēja patriotismu kā vērtību un aprakstīja, kā tauta ir kopā savīta – it kā ar neredzamu ķēdīti.

Šogad valsts svētkos mums ir jāpiemin karš Ukrainā, jo ukraiņi karo arī par mums. Viņi karo ar ienaidnieku, kas agrāk ir aprijis mūs un nākotnē to arī gribēs darīt. Ne tikai jāpiemin, bet arī jāatbalsta: darbā, naudā, sniedzot palīdzību, morāli atbalstot. Nedrīkstam nogurt no šīs kaujas un šī sniegtā atbalsta, kas mums jāturpina, līdz uzvarai.

Es diendienā lasu vai skatos ziņas no visām pasaules malām par Ukrainas karu - arī kādreiz pārtulkotas politiskas diskusijas no Krievijas. Mani pārsteidz, cik psiholoģiski slimīga – varētu teikt šizofrēniska izrādās Krievijas elite: saka vienu, dara otru, runā trešo, kamēr vienlaikus nespēj atmest pārliecību, ka Krievija ir Dieva un labuma pusē, kamēr visa pārejā pasaule ir sātaniska un slikta. Džordžs Orvels rakstīja, ka “brīvība ir iespēja paust, ka divi plus divi ir četri. Jā tā iespēja ir dota, tad viss pārējais tam seko”. Krievijā nav vairs iespējams to darīt un šī nespēja padara tur cilvēkus nelaimīgus un zem stresa, tāpat, kā tas bija Padomju Savienībā. Esmu pateicīgs, ka Latvija ir vieta, kur drīkst pateikt, ka divi plus divi ir četri – un kur pat ir daudz lielāka iespēja to darīt, nekā, piemēram, ASV un Lielbritānijā, kur iestāšanās pret straumi vēstures, vai cilvēku attiecību, vai pat zinātnes jautājumos tagad ir stingri ierobežota.

Mani pārsteidz arī, ka rietumu valstis paspējušas būt tik vienotas šajā vēstures brīdī. Bet protams ir arī pretestība pret palīdzības došanu Ukrainai. Šī pretestība rietumos mēdz nākt no trīs dažādiem virzieniem. Visskaidrākos piemērus var saredzēt ASV – tur attieksmi pret karu nevada bailes, rūpes par gāzes piegādi un tā tālāk, kā tas ir dažviet Eiropā. ASV tālajā kreisajā spārnā, ir tie, ko mērenāki kreisā spārna pārstāvji sauc par “tankistiem”. Tankistus sauc pēc tiem, kas novēroja Ungārijas un Čehoslovākijas asiņainās okupācijas 1956. un 1968. gadā,  bet tomēr turpināja atbalstīt un ticēt Padomju Savienībai. Viņu nav maz. Viņi ir anti-imperiālisti, kas tic, ka tikai ASV var būt imperiālistiska. Tomēr daudz lielākā skaitā, ASV tālajā labajā spārnā, ir ļaudis, kam ir vēlme izolēt Ameriku no pārejās pasaules un kam ir arī tāds kluss respekts pret Putinu un līdzīgiem stingriem vadoņiem. Jums nebūs jāmin, kurš bijušais ASV prezidents ar saviem atbalstītājiem pārstāv šo domu virzienu! Bet, ārpus šiem ekstrēmiem spārniem ir arī tā saucamie “reālisti”. Reālisms ir nopietna sastāvdaļa no Starptautisko Attiecību teorijām, kas uzsver valstu intereses kā dzinēju konfliktos, bet viņu sludinātāji  – piemēram Henrijs Kisingers, Elons Masks un citi – liekas, tic, ka lielvalstīm ir īpašas intereses, daudz pārākas par mazajām. Viņi ir tie, kas iesaka piekāpties, izmainīt (it kā) zemi pret mieru un tā tālāk. Es labi atceros Padomju okupācijas laikus, kad visos rietumu viedokļos par Baltiju dominēja “reālisms”.

Līdz pavisam nesen, daudzas valstis, piemēram Vācija, būtu bijušas “reālistu” nometnē arī attiecībā pret Ukrainu. Bet Krievijas uzbrukums Ukrainai to visu ir mainījis. Rietumu “bloks” ir apvienojies tā, kā nekad. Šī ir pozitīva – it īpaši Baltijas valstīm – viedokļu izmaiņa uz domu, ka demokrātijām ir jāapvienojas, lai kopā sevi aizstāvētu, viena alga, ko tas prasa. Diemžēl, šī viedokļu izmaiņa panākta tikai ar daudz ukraiņu asinīm.

Kad karš būs beidzies, Eiropa būs izmainījusies. Ukraina būs daļa no Eiropas Savienības un, es ceru, NATO. Atbrīvošanās no Krievijas korumpējošā iespaida un dalība brīvās tirgus zonā un, kā Eiropas ģimenes locekle, Ukraina kļūs par attīstītu ekonomisku varu un spēcīgu militāru valsti. Var teikt, ka kopā ar Poliju, jau tagad tā ir viena no spēcīgākām militārām valstīm Eiropā, līdzas Lielbritānijai, Francijai un Vācijai.

Šis šausmīgais karš ir padarījis Latviju drošāku, mazāk no Krievijas bailīgu un ir atbrīvojis Latviju no vismaz redzamākās daļas no Padomju mantojuma. Kopā ar visu Latviju priecājos un skatījos tiešraidē, kā nogāza stabu Uzvaras parkā. Es ticu, ka jūs arī! Gaidu vēl, kad atnāks laiks, kad bendes Viļa Lāča grandiozo kapa pieminekli Rīgas Meža kapos pārbīdīs tādā vietā, kur tas neaizsedz mūsu pirmā valsts prezidenta Jāņa Čakstes pieminekli.

Orvels esot rakstījis, ka efektīvākais veids, kā tautu iznīcināt, ir noliegt un izdzēst pašas tautas vēstures sapratni. Es gaidu to dienu, kad Lestenē būs muzejs, kas aprakstīs Kurzemes cietokšņa kaujas un leģionāru likteni. Es gaidu, kad Rīgas ielas arī nosauks mūsu varoņu vārdos: piemēram, kad komunista Brantkalna ielu pārdēvēs par Viļa Januma ielu. Visvairāk, es gaidu dienu, kad Rīgā būs piemineklis kaŗā dotajiem bāliņiem – iesauktiem Latvijas kaŗavīriem – ne tikai Otrā pasaules kaŗā iesauktajiem, bet arī cauri gadu simtiem. Tā ir traģēdija, kas aprakstīta tūkstots tautas dziesmās. Es ticu, ka arī šīs pārmaiņas notiks. Jo šis ir iespēju laiks.

Arī Daugavas Vanagiem, šis ir iespēju laiks. Ironiski, tas, ka mēs stāvam ārpus politikas nozīmē, ka politiķi grib mūs uzklausīt. Esam ierakstīti diasporas likumā, esam ieņēmuši vadošu lomu Lestenes biedrībā un tāpat darīsim ar jaundibināmo Gunāra Astras biedrību. Kas tad diasporā atbalstīs un daudzinās nupat pasludināto Valsts Aizsardzības dienestu un atbalstīs un daudzinās jauniešus, kas tur dienēs, ja ne Daugavas Vanagi?

1918. gads bija iespēju laiks, kad varoņi padarīja neiespējamo, par iespējamu. Es ticu, ka tieši tagad, tāpat kā tad, arī ir iespēju laiks. Par spīti pandēmijai un karam un pateicoties mūsu varoņiem, šodien un cauri gadu simtiem, Latvija tagad ir drošāka, nekā tā ir bijusi, latviskāka, nekā tā bija pirms piecdesmit gadiem un, būdama Eiropas Savienības locekle, tai ir lieliskas iespējas iekarot pasaules tirgu un tādā veidā pacelt labklājības līmeni vecās Eiropas standartā.

Man ir tas gods šajā telpā būt kopā ar cilvēkiem, kas jau sevi pierādījuši kā varoņus. Paaudzei sekojot paaudzei, atradīsies tautieši, kas varbūt no ārpuses liksies ikdienišķi bet attiecīgajā brīdī izrādīsies varoņi. Ne velti parādās tautas dziesmā vārdi: ‘tēvu tēvu laipas mestas, bērnu bērni laipotāji’. Uz tautas varonības laipas pamata, ticu Latvijas nākotnei.

Dievs, svētī Latviju!