Daugavas Vanagu dziesma
Daugavas vanagu organizāciju dibināja latviešu karavīri. Daugavas vanagu dziesmas, vai, pareizāk sakot, Lāčplēšu dziesmas tekstu rakstījis Vilis Plūdons 1930s gados, to veltījot Latvijas Neatkarības kara varoņiem – Lāčplēša kara ordeņa kavalieriem. V. Plūdoņa tekstā pēc katra panta atkārtojas rindas, kuras sākas ar vārdiem: Latvijas vanagi, sasauksimies . . . Kad komponists Jēkabs Graubiņš šai dziesmai rakstīja mūziku, viņš atvietoja vārdus Latvijas vanagi ar vārdiem Daugavas vanagi, lai nerastos iespaids, ka dziesma domāta biedrībai “Latvijas vanagi”.
Šī dziesma ar savu melodiskumu un iejūtīgajiem vārdiem ieguva tautā sevišķu nozīmi, kas savu augstāko izpausmi sasniedza 1940. gadā, kad Padomju Savieniba okupēja Latviju. Šo dziesmu drīkstēja dziedāt tikai slepeni, un tā kļuva par pretestības dziesmu. Kad 1941. gadā Sarkanarmiju padzina no Rīgas, galvaspilsētas radiofonā pēc Latvijas valsts himnas tūlīt atskaņoja arī Daugavas vanagu dziesmu. Šo dziesmu ar dziļu pārdzivojumu dziedāja latviešu tauta, partizāni un frontes cīnītāji. Tā neapklusa arī gūstekņu nometnēs.
Atkārtojoties Padomju okupācijai, dziesmu turpināja dziedāt slepenībā. 1974. gada 18. novembrī, Biķeru astoņgadīgās skolas direktors Vladislavs Capāns mājās ar draugiem dziedāja Daugavas vanagu dziesmu. Capāns ar sievu Emīliju, kas arī strādāja skolā par skolotāju, dzīvoja skolai piederošā ēdnīcas mājas otrajā stāvā. Dziedāšanu kāds dzirdēja un par to Capānu izsauca uz stūra māju. Viss beidzās labi, bet 1975. gada pavasarī Biķeru astoņgadīgā skola tika slēgta.
1946. gadā, 2. Daugavas vanagu delegātu sapulci slēdzot, visi (ap 200) dalībnieki, neviena neaicināti, nodziedāja Daugavas vanagu dziesmu kājās piecēlušies. Organizācijas himna bija radusies.
Še kopā mēs, biedri, kam lemts nebij mirt,
Dzīves laivu kas savu var tālāku irt,
Kas var še jaunu sauli ik dienas vēl sveikt,
Var strādāt un sapņot Un daudz ko vēl veikt.
Piedz.
Daugavas vanagi, sasauksimies,
Kas vēl dzīvi, kas vēl dzīvi
Esam palikušies!
Lai nelūko naidnieks mūs aiztikt neviens -
Mēs stāsimies pretī tam visi kā viens.
Sauc, tēvija, sauc mūs! Mēs steigsim tūlīt
Pret arklu un izkapti zobenu mīt!
Ak, retākas rindas ik gadus mums tiek,
Viens biedris pēc otra galvu kapenēs liek.
Cits, vārgodams lēni, kā svece vēl kūst,
Cits pēkšņi kā koks, vētrai brāžoties, lūst.
Daugavas vanagi, sasauksimies:
Kas vēl dzīvi, kas vēl dzīvi
Esam palikušies!
