Projekts "Draudzības tilti" – Vinsents Hants (Vincent Hunt)

Šonedēļ esmu Polijā, kur piedalos vasaras nometnē, kas pulcē poļu un latviešu vēsturniekus, žurnālistus, vēstures entuziastus, militārās vēstures priekšmetu kolekcionārus un to meklētājus, kā arī cilvēkus, kuri pārzina vietējo vēsturi vai vēlas par to uzzināt vairāk.

Tas pats par sevi liecina, cik nozīmīga varētu būt šāda sadarbība. Pēc 1939. gada iebrukuma nacisti no šiem ciemiem izraidīja lielāko daļu poļu, savukārt tur esošie latvieši tika nosūtīti uz fronti – viņi vai nu krita kaujās, vai atkāpās uz Rietumiem, kur padevās sabiedrotajiem un vairs neatgriezās mājās.

Par notikušo saglabājies maz liecību, un periods no 1944. gada vasaras līdz 1945. gada maijam abām valstīm ir kā "balta lapa". Projekts "Draudzības tilti" ir iecerēts, lai risinātu šo situāciju un aizpildītu informācijas robus abās pusēs.

No Latvijas puses piedalījās veterānu dibinātās organizācijas "Daugavas Vanagi" priekšsēdis Aivars Sinka, vēsturniece Dace Leja no Latvijas Kara muzeja un Roberts Romanovskis no VDK muzeja "Stūra māja"; Polijas pusi pārstāvēja mācību centra vadītājs Jans Delingovskis un vairāki pusaudži, kuri vēlējās uzzināt vairāk par tā laika notikumiem un rast atbildes uz saviem jautājumiem.

Vēstnieks Jansons teica ļoti labu uzrunu. "Otrā pasaules kara pēdējos mēnešos Pomerānijā nonāca aptuveni 20 000 latviešu karavīru," viņš sacīja videokonferences laikā. "Daudzi bija iesaukti dienestā, un daudzi bija ļoti, ļoti jauni. Viņi ieradās Pomerānijā laikā, kad viņu dzimtene jau bija okupēta un zaudējusi neatkarību."

“Varētu teikt, ka mēnešiem ilgi latviešu un kašūbu dzīvesceļi krustojās – ciematos, uz ceļiem, mežos un lauku sētās. Notika savstarpējas sastapšanās, un tās, protams, bija daļa no daudz plašākas traģēdijas. Taču tās radīja arī ko tādu, kas ne vienmēr nonāk oficiālajos vēstures aprakstos, – cilvēciskas saiknes.

Dažkārt šīs saiknes izpaudās tik vienkārši kā svešiniekam pasniegts maizes gabals, bet citkārt tās saglabājušās līdz pat mūsdienām – piemēram, kā atmiņas par dziesmu, ko kāds bērns dzirdējis pirms vairāk nekā 80 gadiem un joprojām atceras.”

Pilsētas galva Ebertovskis atzinīgi novērtēja šo iniciatīvu un ierosināja, ka tieši šeit varētu sākties draudzības tilti starp latviešiem un poļiem darbībā, lai izzinātu abu tautu kopīgo vēsturi. Šī ideja bija tik laba, ka nolēmām pārņemt viņa lietoto apzīmējumu.

Uz nometni arī ieradās latviešu vēsturnieks un ziņu portāla Delfi.lv žurnālists Viesturs Radovics, un mēs devāmies uz skolu netālajā Tuškovu (Tuszkowy) ciemā, kas savulaik bija kalpojusi par Latvijas 15. SS divīzijas 33. pulka štābu.

Mēs izklīdām un sākām meklēt vācu militārās klātbūtnes liecības šajā apvidū. Vērīgie pētnieki tās drīz vien atrada: ķieģelī iegravētu uzrakstu "SS" līdzās kāškrustam.

Bet tad Viesturs uz kāda cita ķieģeļa pamanīja kaut ko ar daudz izteiktāku latvisku raksturu, kas tajā bija ieskrāpēts: vārds un datums — "M. Zaķis, 12.09.1944."

Tas precīzi sakrīt ar laika posmu, kad šeit uzturējās latvieši. Viesturs tālāk pētīja Mārtiņa Zaķa turpmāko dzīvesgājumu – viņš pārdzīvoja karu un nonāca gūstekņu nometnē Zedelgemā, Beļģijā. Tā kā Viesturs raksta grāmatu par latviešiem SS mācību nometnē Kašubijā, par to tālāk nerakstīšu.

Nometnes mērķis bija pulcēt kopā latviešus un poļus; tajā ieradās cilvēki, kuru ģimenes tur dzīvojušas paaudzēm ilgi, līdzi ņemot stāstus, atmiņas un kartes. Īpaši iespaidīgs brīdis bija tad, kad Areks (otrais no kreisās) atnesa ar roku zīmētu karti, kurā attēlota maz dokumentētā karagūstekņu nometne Lipušā, kā arī audiokaseti ar tur ieslodzītā poļa atmiņām. Karte bija poļu valodā, tāpēc lūdzu mūsu jauno poļu entuziastu Timeku (pa labi) to man pārtulkot angliski. Pēc tam mēs to salīdzinājām ar 1920. gada karti un tādiem nemainīgiem objektiem kā dzelzceļš un mājas, kas pastāvēja toreiz un saglabājušās līdz mūsdienām; tādējādi mums izdevās noteikt nometnes robežas, balstoties uz šo ar roku zīmēto, mērogam neatbilstošo karti poļu valodā.

Šo vietu apstiprināja Vīslavs un Karola (attēlā centrā), kuru ģimenes šajā apkaimē dzīvo jau vairākās paaudzēs. Tātad nākamais uzdevums ir apsekot teritoriju un kartē atzīmēt, kur atradās dažādi nometnes elementi. Viena tās daļa pašlaik ir kukurūzas lauks...

…savukārt citā vietā, aiz šīm mājām, šaursliežu dzelzceļš savienojās ar Lipušas staciju.

Uzņemšana Lipušā bija fantastiska, un cilvēku dāsnums — ārkārtīgs. Katru dienu mums tika piedāvātas kūkas un kafija, lai mēs varētu atgūt spēkus, turklāt tika sazvanīti ciema vecākie, lai viņi atnāktu un dalītos savos stāstos.

Iespējams, esat pamanījuši Latvijas vēstnieka teiktajā, ka dažkārt šīs kopīgās atmiņas izpaužas dziesmas veidā. Kāds 95 gadus vecs vīrs – Staņislavs Tiborskis –, kurš dzīvo pierobežas ciemā Sominā, bija piecus gadus vecs, kad sākās karš, un desmit gadus vecs, kad šajā apvidū ieradās latvieši un tika izmitināti viņa mātes mājā: ģimene – māte un astoņi bērni – dzīvoja vienā istabā, bet latvieši – otrā. Pagalmā viņi ierīkoja lauka virtuvi un dalījās ar bērniem savā pārtikā.

Drīz vien viņi sāka bērniem mācīt dziesmas, un kādā iepriekšējā vizītē Staņislavs pārsteidza klātesošos, pēkšņi uzsākot dziedāt dziesmu, ko atcerējās no laika pirms 80 gadiem un ko bija iemācījies pēc dzirdes no šiem latviešu karavīriem.

Staņislavs bija iecienījis latviešu karavīrus, un, kad kāds no viņiem gāja bojā ložmetēju uzbrukumā netālajā nogāzē un tika tur apglabāts, viņš visu atlikušo mūžu rūpējās par šo kapavietu. Viņš aizveda uz turieni filmēšanas grupu un pie kapa aizdedzināja sveci. Vēlāk karavīra mirstīgās atliekas tika pārapbedītas kapsētā kritušo karavīru pārapbedīšanas programmas ietvaros, taču šī Staņislava rīcība liecina par ārkārtīgu uzticību un cieņu.

Īpaši atmiņā palicis brīdis, kad, izmantojot karavīru dienasgrāmatu fragmentus, atradām vietu Tuškovos (Tuszkowy), kur bija izmitināti latviešu karavīri – "divstāvu māju pie ezera".

Pēc sarunām ar vairākiem vietējiem iedzīvotājiem, kuriem, protams, radās interese par mūsu nodarbošanos, mēs sēdāmies automašīnās un – aiziet! Divstāvu māja... un ezers.

Tik skaistā vietā un tik jaukā dienā nav grūti iztēloties 19 un 20 gadus vecus puišus, kuri ezerā mazgā savas uniformas, plūc ābolus un bezrūpīgi atpūšas zālājā – tālu no mājām, bet arī tālu no kara šausmām, kas drīz vien viņus piemeklēs. Daži no viņiem domāja, ka atrodas Čehoslovākijā, jo tieši tur, pēc viņiem sniegtās informācijas, bija paredzētas mācības.

Tāds bija brīnišķīgs sākums poļu un latviešu iniciatīvai "Draudzības tilti", un esmu pārliecināts, ka sekos vēl citi pasākumi.

Nometnei noslēdzoties, vietējās vēstures entuziaste Karola Bobera visiem dalībniekiem izcepa maizi – tas bija brīnišķīgs žests, jo, lai to paveiktu, viņa bija cēlusies jau četros no rīta.

Pēc tam, kad Karola bija izdalījusi savus "draudzības kukuļus", Aivars Sinka no latviešu veterānu-dibinātās organizācijas "Daugavas Vanagi" sacīja:

"Maizes došana un saņemšana ir ļoti simboliska un tāda ir bijusi vienmēr. Šeit, vasaras skolā, mēs dzirdējām stāstu par kādu kašūbu sievieti Lipušā (Lipusz), kura, ieraudzījusi badā esošus jaunos latviešu karavīrus, devās uz dzirnavām pilsētas centrā, lai palūgtu miltus, un pēc tam izcepa viņiem maizi.

Kad latvieši ieradās Lipušā, viņi bija tērpušies jūsu okupantu un apspiedēju formastērpos. Mēs zinām, ka situācija nebija tik vienkārša, jo arī latvieši bija okupēti un apspiesti. Tomēr mums nevajadzētu aizmirst šos formastērpus un to, ko tie simbolizēja. Paldies, ka esat kopā ar mums."

Projekts "Draudzības tilti" tagad ir abpusējs process, kurā maize – un patiesība – kalpo kā kopīga valoda. Turpināsim uz šī pamata veidot ko vairāk.

Autors: Vinsents Hants (Vincent Hunt)
Tulkojis Aivars Sinka