GUNTA VAIČULE par piederību savai zemei un vanadzēniem

Kas Jūs ar ģimeni notur Latgalē? Kāpēc tā ir laba vieta dzīvošanai?

Mans vīrs ir lauksaimnieks, kurš audzē gaļas liellopus. Tāpēc mums te ir īsta lauku dzīve. Ļoti izbaudām dabas tuvumu, kā arī neatkarību no pilsētas piedāvātajām un pieprasītajām vajadzībām. Tas ir no praktiskās puses.

Otrkārt, protams, dzīvot savā tēvzemē ir īpaša sajūta. Kopjam to, ko mums ir atstājuši senči. Manas dzimtās mājas ir Rēzeknes novadā, un ļoti priecājos, ka arī tur redzu turpinājumu - ja ne es pati, tad, iespējams, mans brālis tur saimniekos. Tā ir ļoti spēcinoša sajūta, kad zini, ka esi turpinājums kaut kam lielākam, nekā ir tava dzīve. Tā ir dzimta, latgaliskais patriotisms un savā ziņā spīts.

Lai gan Latvija visur ir skaista, taču tieši Latgale mums ir ļoti tuva un mīļa. Un, cik varam, arī bērniem mācām latgaliešu valodu un tradīcijas, lai viņi to varētu nodot tālāk.

Vai mūsdienās ir svarīgi būt savas zemes - Latgales un Latvijas patriotam? Kāpēc?

Grūti spriest. Man šķiet, ka pēdējā laikā pasaule savā attīstībā ir apmetusi daudzus kūleņus un sabiedrība pilnīgi labi var iztikt, sevi īpaši neidentificējot ar kādu konkrētu grupu. Tomēr uzskatu, ka piederība savai tautai ir liela spēka rezerve, kas dzīvei dod ļoti daudz.

Tas man arī sportā ir devis ļoti daudz - es pārstāvu nevis Guntu Vaičuli, bet gan Latviju. Vienlaikus es pārstāvu arī savu dzimto pusi, un Latgales ļaudis par to priecājas. Tas ir ļoti spēcinoši.

Ticu arī, ka senču spēks un klātesamība kādā garīgā veidolā ir ļoti jaudīga enerģija, kas palīdz dzīvot.

Kā Jūs pati vērtējat, kas ir bijis Jūsu augstākais sasniegums un gandarījums sportā?

Ir bijuši dažādi periodi. Taču ļoti patīkams bija manas karjeras pagrieziena punkts - 2017. gadā izcīnītā Eiropas zelta medaļa U23 čempionātā. Tas bija brīdis, par kādu sapņo visi sportisti - ka kādu dienu viss ieguldītais darbs atmaksāsies un tev pasniegs medaļu. Tas ir ne tikai liels gandarījums, bet arī pārsteiguma un veiksmes moments - to redzam filmās par sportistiem un lasām grāmatās, tās tiešām ir eiforiskas sajūtas.

Vienlaikus es ļoti augstu vērtēju aizvadīto sezonu - tas bija olimpiskais gads, Parīzes olimpiskās spēles. Pat pēc meitas piedzimšanas es tajās kvalificējos ar savas karjeras labāko rezultātu.

Meitas dēļ es jau biju pavisam citā dzīves posmā, ar citām vērtībām. Un man ir liels prieks, ka varēju pati sev pierādīt savas spējas un arī bērnam parādīt, ko cilvēks var paveikt ar savu darbu. Vienmēr ir jātiecas uz mērķi, un ar darbu, mērķtiecību un ticību to var sasniegt.

Kā Jūs kļuvāt par profesionālu sportisti? Vai jau bērnībā bija klikšķis - jā, es to gribu?

Par profesionālu sportisti kļuvu diezgan nejauši, un tāds ir daudzu sportistu stāsts. Vieglatlētikas treniņus sāku apmeklēt tikai 10. klasē, kad no pamatskolas pārgāju uz ģimnāziju Rēzeknē, jo tur pavērās daudz vairāk iespēju nekā Lendžos - laukos, kur uzaugu. Esmu ļoti priecīga par savu bērnību, taču iespēju trenēties vai mācīties kādā citā virzienā, piemēram, apmeklēt mūzikas skolu tur nebija.

Rēzeknē satiku skolotājus, kuri ieteica turpināt, un tad jau palēnām sāku strādāt ar treneri. Rezultāti nāca ļoti strauji - tie neļāva apstāties. Tie patiesībā neļāva arī apdomāt, ko šis sports no manis prasa un vai es to vispār gribu. Tas viss ļoti strauji progresēja.

Taču man nekad nav nācies sevi ļoti piespiest. Ja es apņēmos, tad darīju. Zināju, ka būs grūtības un neveiksmes, bet zināju, ka būs arī labie brīži - uz savām sporta gaitām raudzījos reāli.

Vai latgaliskais krampis arī palīdzēja?

Droši vien, īpaši sākumā, kad uz sacensībām braucu ar ļoti mazu pašpārliecību, arī materiāli nebiju tik labi nodrošināta - ekipējums man bija ļoti tālu no profesionāla. Taču zināju, ka izdarīšu visu līdz galam - šī apziņa manī ir joprojām. Protams, rezultātiem kāpjot un tiem sasniedzot Eiropas un pasaules līmeni, arvien grūtāk to latiņu celt, taču sākumā man tas iedeva ļoti lielu pārliecību un spēku.

Bērnībā Jūs iesaistījāties Daugavas vanadzēnos. Kāpēc?

Droši vien tāpēc, ka mums Kalnezeru katoļu pamatskolā, Lendžos, visi tā darīja. Manā klasē mācījās deviņi skolēni, un tajā laikā mēs skolā bijām viena no lielākajām klasēm. Katru gadu kāda klase pievienojās Daugavas vanadzēniem. Man tas tolaik šķita tik forši, jo gribēju braukt uz nometnēm, piedalīties sporta spēlēs. Un vienlaikus mums kā bērniem tas bija mazliet neparasti - uz svētkiem ģērbām tādas kā uniformas, ko pirms tam nebijām raduši darīt.

Tomēr šajā organizācijā notika saudzīga un jauka patriotiskā audzināšana. Vanadzēni man saistās ar došanos uz Brāļu kapiem un 11. novembra lāpu gājieniem Rīgā. Tur mēs bijām kopā ar jaunsargiem, kas man šķita tik forši. Žēl, ka mums toreiz nebija vairāk iespēju braukt uz Rīgu, kur varējām būt klāt un dzirdēt Daugavas vanadžu stāstus. Mājās vecāki par to nerunāja, jo viņi bija savā ikdienas rutīnā. Tāpēc Daugavas vanadzēni mums, bērniem, bija ļoti vērtīga patriotisma piedeva - un vēl vairāk vēlāk kā pusaudžiem.

Vanadzēnos ieliktais pamats man ir saglābājies. Vienmēr esmu gribējusi iesaistīties vēl kādā organizācijā, tāpēc, kad studēju Rīgā, iesaistījos studenšu korporācijā Spīdola. Un aizvien turpinu šajās organizācijās iedibinātās tradīcijas - iet gājienos, likt svecītes. Tas man nāca no abām šīm organizācijām. Par to esmu ļoti pateicīga.

Kāds ir Jūsu skatījums uz Latgales un Latvijas ļaudīm, uz sabiedrību nākotnē?

Ļoti pozitīvs. Mums ir tā laime pašiem izvēlēties, kādu ceļu gribam iet - ko liekam kā prioritāti un ko ne. Mums ir brīvība, un mēs to varam izmantot sev labvēlīgā veidā.

Latvieši ir savas zemes patrioti, tikai mums ir mazliet švaki ar nācijas pašapziņu. Taču varbūt tā ir modernā laikmeta iezīme - informācijas, sociālo tīklu ietekme. Tomēr mums kā nācijai ir vēl saglabājusies vēsturiskā atmiņa, sāpīgā vēsturiskā pieredze, no kuras, pat ja gribētu, mēs tik viegli nevaram atbrīvoties. Lai cik tā būtu bijusi skaudra, tā mūs kopumā spēcina un neļauj atslābt.

Jā, mums ir daudz iespēju - un tā ir liela dāvana, kuru jāprot izmantot.

Pavisam nesen Gunta Vaičule piedalījās arī Daugavas Vanagu Centrālās valdes sēdes svinīgajā atklāšanā Latgales vēstniecībā Gors, kur par darbību Latvijas valsts labā saņēma DV CV atzinības rakstu. Sportiste un Latvijas patriote uzrunāja klātesošos - apsveica Daugavas Vanagus un viesus, kā arī ļoti sirsnīgi pateicās par augsto novērtējumu.

 

Ieva Freinberga