PAR MUMS
«PAR MUMS
Par DV
«Par DV
DV vēsture
DV himna
Kāpēc un kā iestāties DV
Par Vanadzēm
Par DVCV
«Par DVCV
Par DVCV
DVCV Valde
DVCV Prezidijs
DVCV pārstāvniecība
DVCV darbības noteikumi
DVCV jaunumi
DVCV darbs
«DVCV darbs
DVCV publikācijas
«DVCV publikācijas
DV Gadagrāmatas
Laiks, Telpa, Ļaudis..
Latviešu karavīrs Otrā pasaules kara laikā
DVCV apbalvojumu sanēmēji kopš 1994.g
DV zemes
Projekti
«Projekti
Kurzemes lielkaujas un Lestenes brāļu kapi
Latviešu karavīru piemiņas biedrība “Lestene”
Radinieku meklēšana
Searching for relatives
Galerijas
Kontakti
LV EN

IZVĒLNE

DV priekšnieka, Aivara Sinkas uzruna Mozuļu kaujas atceres pasākumā

16.07.21.
Mīļie draugi! Paldies, ka esiet mērojuši tālo ceļu te, pie Krievijas robežas, pie liktenīgās Zilupes, te pie Baltā krusta, lai godinātu mūsu varoņus un upurus, kas cīnījās Mozuļu kaujā. Tikai nesen esmu ieradies dzīvot Latvijā no Anglijas, tādēļ pirmo reizi te piedalos un izsaku sirsnīgu pateicību tiem, kas uzstādija šo krustu, kas iesāka šo tradiciju, pieminēt Mozuļu kauju, un kas turpina to pieminēt katru gadu.

Lasot kaujas gaitu, par tām šausmām, ko mūsu kaŗavīri piedzīvoja, skrien šermuļi pār kauliem.

Lielā atkāpšanās bija sākusies 10. jūlijā 1944. gadā. Pēc sešu dienu nepārtrauktām atkāpšanas kaujām, 16. jūlijā, pulkvežleitnanta Kārļa Aperāta kaujas grupa, bez smagiem ieročiem, bet kas iepriekšējā naktī un šajā dienā divas kaujas jau bija uzvarējusi, atradās pavisam netālu no šīs vietas, tikai dažus kilometrus prom, pāri upei, pie Peski ciema. Majors Vilis Hāzners stāsta, kā, atkāpšanās gājiena laikā, kad nāca zalvju lielgabala apšaude, “vīri metās ceļa grāvjos. Bet pulka komandieris (Aperāts), rādīdams visiem priekšzīmi, lielā mierā turpināja iet pa ceļa vidu, it kā viņu netraucētu visapkārt plīstošie šāviņi. Un patiešām visa vienība atkal cēlās un devās līdz komandierim. Tas bija priekšzīmes apliecinājums!”.

Pulks tomēr neturpināja uz Latvijas pusi uz rietumiem, bet pagriezās uz ziemeļiem, lai tiktu uz Mozuļiem, sekojot divīzijas pavēlei, kaut jau zināja, ka ceļā jau bija ienaidnieku vienības. Bija ieteikums atrast citu virzienu, kā ātrāk nokļūtu Latvijā, bet Aperāta atbilde bija vienkārša: “Neizpildot pavēli, varam nodarīt daudz ļauna divīzijas kopējiem kaujas plāniem.”

Un Mozuļos, Aperāta kaujas grupa ieskrēja starp divām Sarkanarmijas divīzijām. Lietojot Hāznera vārdus, “Tādu iznīcināšanas kauju šajā kaŗā nebiju piedzīvojis. Mūs visus sakāva lupatās... Krievu pārspēks bija neaprēķināms, tiem bija desmitiem tanku, veselām baterijām mīnumetēju, prettanku ieroču, un mūsu vājais apbruņojums nebija ne desmito daļu vērts no tā, kas bija krieviem. Bez tam cilvēku ziņā tiem bija desmitkārt vai vēl lielāks pārspēks. Mēs kāvāmies izmisīgi.” No 740 dzīvi palika 60.

Liecinieks Voldemārs Eglītis, varbūt beidzamais joprojām dzīvais kauju pie Mozuļu muižas dalībnieks, aprakstīja Aperāta nāvi Latvijas Avīzē. Aperāts, tika smagi ievainots. Pie viņa blakus atradās dakteris, kapteinis Vilis Strazdiņš un V. Eglītis, kuri atšaudījās līdz brīdim, kad pie tilta piebrauca sarkanarmiešu tanks. “Pulkvedis deva rīkojumu viņu atstāt vienu ar revolveri uz krūtīm un mums doties uz Latvijas robežu. Attālinoties dzirdējām šāvienu, kad pulkvedis Aperāts nošāvās, lai nekristu gūstā.”

Es nevaru Jums galvot, vai Aperāta lēmums turpināt ceļu uz Mozuļiem bija pareizais. Bet viņa kaujas grupas rīcības iznākumu apraksta Hāzners: “Ja 32. pulka upuŗa nebūtu bijis, vācu armijas atkāpšanās manevrs būtu izskatījies pavisam citāds. Krievu ielencēju vienības tad, varbūt, būtu nogriezušas vēl daudzas frontes vienības, kā rezultātā gan Vidzeme, gan arī Kurzeme varēja daudz ātrāk krist krievu rokās. Tādēļ šķiet, ka Aparāta kaujas grupas darbība šoreiz bija notikusi īstajā laikā un vietā un atradusies īstā komandieŗa ziņā.”

Bet te runa ir arī par kaŗa noziegumiem. Sarkanās armijas tanki iebrauca lazaretē un sabrauca vai sašāva ievainotos. No gaisa nākamā dienā lidotāji vēroja 300 sašauto gūstekņu vai ievainoto. Un protams, iemesls kāpēc Aperāts un viņa kaŗavīri bija vācu formās un vispār šajā cīņā piedalījās, bija, jo nacistu vara viņus iesauca kaŗā, pret Hāgas konvenciju. Citējot Nirnbergā tiesāto kaŗa noziedznieku Gottlobu Bergeru, kas bija atbildīgs par latviešu un citu ārzemju leģionu dibināšanu: “Par katru ārzemnieku, kas krīt, nenāks vācu mātei raudāt”.

Bet pret mums, latviešiem, uzvedās, itkā mēs būtu tie noziedznieki – kaut nacistu un komunistu režīmi bija atbildīgi par desmitiem miljonu slepkavoto.

Kremļa kalpu vadīti, nākamās nedēļās sāksies uzbrukumi mūsu piemiņas vietām. Pirmsākums bija patreizējais uzbrukums Zedelgemas piemineklim, bet drīz varbūt sekos jau plānoti uzbrukumi Latvijas piemiņas vietām, ieskaitot, iespējami, šo balto krustu un Lestenes brāļu kapus.

Ja Kremlim tik rūp pieminekļu piemērotība Latvijā, aicinu ar mums sadarboties! Redzēsim, vai tie 313 Padomju pieminekļi, kas pastāv Latvijā ārpus brāļu kapiem, arī ir piemēroti. Atveriet savus arhīvus, tāpat kā Latvija un rietumu valstis ir darījušas! Lai redzam, kas notika ar šiem 300 latviešu upuriem otrpus Zilupei! Kā Andrejs Eglītis rakstīja, Daugavas Vanagu izdevumā, “Likteņa nelaimju dzilnas vēl šodien saukā pēc nezināmām kapu vietām un pazudušiem”.

Un tajā pašā laikā, pārbaudīsim Krievijas arhīvos citus faktus: cik tiešām gāja bojā gulagā un Sarkanarmijā? Solženītsins jau ļoti labi atspēkojis Padomju mītus, par šiem skaitļiem. Kāpēc  varas, kas atbildīgas par ģenocīdu, pamāca okupētajām valstīm un apspiestām tautām, kādi pieminekļi pienāktos savu upuŗu robežās?

Vēl šodien, gaidām taisnības augšāmcelšanos!

 
  Atgriezties Iesaki draugiem: 
© 2022 Daugavas Vanagu centrālās valde. Visas tiesības aizsargātas. »