DVCV priekšsēdis, Aivars Sinka raksta ,,Vasaras nometne Polijā – svarīgs notikums mūsu vēsturei’’

Okupācija, represijas, iesaukšana svešos karaspēkos un karošana Otrā pasaules kara laikā ir skārusi daudzas valstis un tautas, īpaši Austrumeiropā. Arī Polijai un Latvijai ir kopēji likteņi. Maz pētīts un rakstīts par laiku, kad 20 000 latviešu karavīru, galvenokārt iesaukto, sešus līdz astoņus mēnešus dzīvoja Pomerānijā līdzās vietējiem Polijas kašūbiem – tā ir viena no Polijas tautām, kurai ir sava senatnīga poļu valoda. Kamēr vēl ir iespēja uzklausīt šī laika lieciniekus, ir izredzes aizpildīt šo tukšo pagātnes lapu. Un tad varēsim izveidot kopēju vēstures tiltu, kas vieno Latviju un mūsu ciešo sabiedroto Poliju.

Multimediju vasaras nometne

Lipušas (Lipusz) pilsētā, Koscežīnas apriņķī, Pomerānijas vojevodistē, tiks aizvadīta vasaras nometne, kurā piedalīsies studenti no Latvijas un Polijas, kā arī vietējie vēsturnieki un entuziasti.

Mācībspēku vidū būs britu žurnālists, dokumentālo filmu autors, producents un rakstnieks, neatkarīgais mediju prasmju treneris un konsultants Vinsents Hants (Vincent Hunt); mediju un vizuālās kultūras profesionālis, vēsturnieks Mg.hist. Viesturs Radovics, Daugavas Vanagu Centrālās valdes priekšsēdis Aivars Sinka, kā arī Polijas vēstures entuziasts, arheologs Jans Delingovskis (Jan Delingowski) un vietējie poļu vēsturnieki.

Vasaras nometnes mērķis ir veidot vēstures zinātnes tiltu starp Latviju un Poliju. Plānots palīdzēt vietējiem poļiem/kašūbiem iepazīt savu vēsturi Otrā pasaules kara gados un to dokumentēt; tam lieti noderēs latviešu apraksti. Tāpat – sagatavot materiālus: pārskatus, intervijas, dokumentus, priekšmetus u.c. – topošajam Dziemiany muzejam; pētīt un aprakstīt mazzināmu posmu Latvijas vēsturē mūsu valsts vēstures zinātnes papildināšanai; veikt arheoloģiskus pētījumus Kašūbijas apvidū, kur noteiktā laika posmā dzīvoja latviešu karavīri; sniegt zināšanas poļu un latviešu studentiem mediju zinātnēs, arheoloģijā un vēsturē.

Kāpēc tas ir svarīgi?

Otrā pasaules kara laikā šo vietu sauca par Libušu, jo vācu okupanti minēto apvidu dēvēja par Lippusch. Kā tur nonāca latviešu karavīri? – 1944. gada vasarā iesauktie Latvijas jaunieši, kā arī Latvijas darba dienesta (Reichsarbeitsdienst) jaunieši, kuri jau atradās Vācijā, un tāpat arī daļa no Austrumu frontes iepakaļ palikušajiem Latvijas 15. divīzijas karavīriem caur Dancigu (Gdaņsku) vai Gotenhāfeni (Gdiņu) tika nosūtīti uz Rietumu frontes SS mācību laukumu “SS-Truppenübungsplatz Westpreußen”. Tur bija plānots viņus apmācīt un pēc tam iekļaut pārveidotajā 15. divīzijā, lai sūtītu atpakaļ uz Kurzemi cīņās pret bolševikiem.

Mācību poligons bija vairāk nekā 400 km² liels, aptvēra vairākas pilsētas un ciemus un vairākkārt tika paplašināts.

Lipušā Latviešu leģiona 15. divīzijas Artilērijas pulka 2. divizions bija bāzēts no 1944. gada decembra. 1945. gada 22. janvārī vienu daļu nosūtīja uz fronti, bet atlikusī daļa 1945. gada 4. martā atkāpās uz Dancigu (Gdaņsku). Arī 15. divīzijas 33. pulks bija šajā apvidū.

Kopējais latviešu skaits tur bija aptuveni 19 250, lai gan vēl 10 000 tautiešu devās cauri mācību poligonam uz tādām vietām kā Torna (Thorun, Thorn). Savukārt Polnovā (Polanóva, Pollnova) un Sidovā (Židova, Sidova) atradās latviešu “būvpulks”, kas raka prettanku grāvjus – aptuveni 2000 līdz 3000 vīru.

Daudzi attiecīgajā apkaimē palika uz mūžiem – slimību, mācību negadījumu, partizānu aktivitāšu un cīņu dēļ, kur notika haotiska atkāpšanās no ienaidnieka. Un turpat arī apglabāti, kā jau kara apstākļos.

Balstoties kara kapelāna Kazimira Ruča rakstiskajās liecībās, Latvijas karavīru bēres notika Sofienvaldes/Dziemiani/Sofienvaldes luterāņu kapsētā, taču ir arī ziņas par vēlāku apbedīšanu vai pārapbedīšanu Dziemjani katoļu kapsētā, Lipuša katoļu kapsētā un Hojnicē. Pēdējos gados pārapbedīšana uz vācu kapsētām Polijā ir veikta no vismaz divām vietām.

Sadarbība un liecības, kas aizkustina vēl šodien

Ideja par vasaras nometni radās pēc Aivara Sinkas un Vinsenta Hanta vizītes Polijā, Dziemiany apvidū, pēc tikšanās ar Janu Delingovski un sarunām ar vietējiem vēsturniekiem 2025. gada decembrī un 2026. gada februārī. Tad arī visi vienojās par kontaktu dibināšanu un turpmāku sadarbību.

Sinka ar Hantu apmeklēja vēsturiskas un apbedījumu vietas, pārskatīja vietējo entuziastu atrastos artefaktus. Tāpat intervēja apkaimes iedzīvotājus, kuri vēl atcerējās laiku, kad šeit dzīvoja latvieši, kā arī lokālos speciālistus un tos, kuru pieredze saistīta ar šo vēstures periodu.

1. Sinka uzsver, ka šī sadarbība aptver trīs jomas: “Vietējie vēsturnieki un arheologi ir ieinteresēti iegūt vairāk informācijas un piekļuvi Latvijas vēstures avotiem; Vinsents Hants pēta jaunus materiālus savai gaidāmajai grāmatai par latviešiem Dancigas aplenkumā; un man ir svarīgi identificēt un repatriēt latviešu mirstīgās atliekas no šīs un citām Polijas teritorijām. Tā ir goda lieta!”

Bija arī emocionāli stāsti. A. Sinka atceras, ka pirmās vizītes laikā viņi aizvesti uz meža kapu netālu no Somiņiem, kur aviācijas bumbas sprādzienā bija nogalināts latviešu karavīrs: “Lai gan mirstīgās atliekas 1956. gadā tika pārvestas uz kapsētu Hojnicē, vietējie iedzīvotāji pat mūsdienās turpina apmeklēt kapu, lai noliktu sveces.

Otrajā reizē apmeklējām meža kapu, kura vēsture bija daudz satraucošāka. 1945. gada marta sākumā divi latviešu karavīri bija pieklauvējuši pie kādas saimniecības durvīm, lai lūgtu maizi, jo esot aizgulējušies un nezinot, kur atrodas viņu vienība. Saimnieki iedeva maizi, taču karavīri – nezinādami, kur atrodas ienaidnieks, devās tuvējās Sarkanās armijas virzienā, kur tika sagūstīti un nogalināti. Pēc šī notikuma atbildīgā Sarkanās armijas vienība pratināja vietējās lauksaimnieku ģimenes, mēģinot noskaidrot, kas karavīriem bija iedevis maizi. Tā pati ģimene apglabāja abus karavīrus un 80 gadus rūpējās par viņu kapiem mežā. Karavīri bija apbedīti Skwierawy ciemā, bet 2025. gada aprīlī pīšļi esot aizvesti un pārapbedīti vācu kara kapsētā.”

Aizkustinošu brīžu netrūkst. “Tas bijā otrajā braucienā,” atceras A. Sinka. “Mēs satikām Staņislavu – 92 gadus vecu vietējo poļu kungu. Viņš stāstīja, ka bērnībā, kad pašam bija desmit gadu, mājām garām soļojuši latviešu karavīri un dziedājuši kādu dziesmu... Nu, tad abi kopā sazīmējām, ka tas bija bijis “Zilais lakatiņš””.

Šo atsevišķo pieredžu stāsti kopā ar artefaktiem un pagātnes nozīmīgajiem dokumentiem veido vēsturisko kopainu. Ir tik svarīgi atklāt vēl neizstāstītas pagātnes lappuses par Otrā pasaules kara notikumiem, jo patiesības noskaidrošana ir būtisks solis ceļā uz vēsturisko taisnīgumu un cieņpilnu attieksmi pret cilvēkiem, kuru stāsti līdz šim nav pilnībā sadzirdēti. Un multimediju vasaras nometne Lipušā ir viens no būtiskajiem soļiem šī vēsturiskā mantojuma izzināšanā.